Ключевые слова: Dzīve38617
lūgšanā...Dievs runā uz mūsu sirdi,uz mūsu sirdsapziņu....rodas skaidrība un iegūstam atziņu par konkrēto jautājumu
Kāpēc radās tāda doma? Starp cilvēku un dievu vienmēr ir dialogs (runa ir par ticīgiem).
Es runāju, ar ko gribu - ar puķēm uz palodzes, lāčuku dīvānā, kādreiz ar dēlu - to, kurš aizsaulē, galu galā ar sevi pat. Ar Dievu - nav gadījies, un viņam ar mani arī ne. Vai Dievam, ja viņš ar mani runātu, uzreiz tamdēļ šizofrēnija - nu, nedomāju vis. Ja es drīkstu, tad viņš arī drīkst!
Laikam abos gadījumos tā ir šizofrēnija - tikai neviens negrib to atzīt ...
Tā ir atklāsme.
Nē, tā ir apskaidrība, ko retajam dots baudīt.
Это - благословение Божие - услышать его.
Viss atkarīgs no tā kā Tu to pasniegsi citiem, pašai priekš sevis ir ok un varbūt ar to ir gana, bet.....ja vēlies par to parunāt ar sabiedrību, tad vari rēķināties ne tikai ar šizofrēniju, zini, cik cilvēku, tik viedokļu
Lūgšana nav saruna,lūgšana sarunas veidā ir diedelēšana.Šizofrēnija? ne taču,tie jau ir gļuki,zālīti vajag mazāk pīpēt.
Piekrītu pilnībā Alisei.
Tā ir ļoti laba sapratne , saskare ar Dievu, un ne katram ir dota tāda iespēja.
Mani neviens nēuzrunā,tādat galva kārtībā.