Man tas padodās viegli,nēsmu uz mutes kritis.

Cilvēki nav jāglabā plaukstā kā sudraba karotes – ar cilvēkiem ir jādzīvo, jāstrīdas, jāizlīgst, jāienīst, jāmīl...

Kā nu ar kuru, dažreiz ar mazpazīstamu sarunās jūties brīvi, bet ar tādu, ko pazīsti jau kādu laiku...........nekādīgi negribas uzsākt sarunas.........tik dažādi tomēr mēs esam.

Nevajag cilvēciskas,bet garīgas.

ir dazadi cilveki,dazadas sarunas.Nu it ka ari nav problemu uzturet cilveciskas attiecibas.

Esam abi saprotoši un ``zvērus `` netēlojam.

Esi cilvēks un viss būs kārtībā.

Vispār jau visas attiecības starp cilvēkiem ir "cilvēciskas" - tāpēc ka viņas starp cilvēkiem "darbojās" , bet cilvēki ir tādi - kādi viņi ir  ....

Domaju par to ,kas esa,t tur, otrpus monitoram. Cik patiesi vai meliigi esam viens pret otruDzive ir vieglak ,patik ,vai nepatik izvelos un izverteju,.Seit tas ir neiespejami.

Ja abiem sapas intreses tad jau ilgi bet ja nesapas intreses tad diemsēl neilgi

tikpat grūti kā velosipēdistam ar sava ričuka bomīti   baigas slakteris tas ira.

..nesaprotu, kur tad slēpjas tās gr'ūtības?...būt cilvēciskam?...

Ar cilvēcību tagad tā pašvakāk,jo katrs domā,kur noraut kādu treknāku kumosu,bet ir jau arī tādi cilvēki kuri tiešām ir ļoti cilvēcīgi,reti,bet pa kādam gadās.