Man nedaudz žēl to cilvēku,kuri pazaudējuši šo *emocionālo asaru*!:)

Jo mazāk mums vienam par otru sāpēs sirds, jo mazāk mēs viens otram būsim vajadzīgi. Ar cietu sirdi cietai sirdij palīdzēt nevar. Grēku akmeņi kūst tikai asarās. Un savās asarās labāk var pamanīt sava tuvākā asaru atspulgus. Psalmā sacīts "salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi." Pat krekls reizēm ir jāizmazgā, kur nu vēl dvēsele. Neko vairāk šīs vēl mūzikas straumē netrāpījušās balādes teksts arī nenozīmē. Bet nobeigumā gribu pagūt pateikt, ka mūsu tautu kopumā nocietinājusi politika, kurai plašsaziņas telpā dota nepelnīti liela vieta.  

asaras paraada emocionalitaati ... ja viirietis raud, tas tiek uzskatiits, ka vinjsh ir vaajsh un emocionaals, lidz ar to zaudee krutaa dzheka statusu ... savukaart sievieshu asaras vinju parasti noved pie macinjas iztukshoshanas

Manuprāt ir ļoti svarīgi,kā vīrietis ir audzināts,jo kādreiz taču tas skaitījās memmītis,kurš atļāvās raudāt
Taču mēs visi esam cilvēki.....Sievietes taču arī neraud tikai prieka pēc,stipri cilvēki raud reti,bet ja raud,tad raud no sirds
vsp jau parasti asaras kkā atvieglo no uzkrātām negatīvām emocijām..........
tad jau laikam ir vērts reizēm paraudāt

"Īsi vīri neraud" - to mūsdienu psihologi sauc par soc. reālisma kroplo psiholoģisko nostādni, mēģina no iznīdēt, bet... īsti vīri arī mūsdienās neraud tā vai tā. Un tas nevis tāpēc, ka gribas tēlot kruto džeku, bet tāpēc, ka tādiem vīriešiem nostrādā reakcija, ka viņi ir gatavi cīnīties pret fizisko vai emocionālo triecienu tūlīt - bez izteikta vājuma brīža. To starp citu, vislabāk uztrenē kautiņos no bērnu dienām (nu labi, ja kādam patīk "politkorektums", tad sporta sekcijā boksā) - ja pēc pirmā sitiena kaut uz dažām sekundēm nolaidīsi rokas, lai papinkšķētu, dabūsi veselu sitienu sēriju, un būsi zaudējis. Bet ja neatslābstot noturēsi aizsardzību, tad ir cerības nezaudēt.

Ja ir slikti, kāds ir sāpinājis, cilvēki raud. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks nocietina savu sirdi un vairs neraud  - nekad. Viņš krāj aizvainojumu, dusmas un citas negatīvās emocijas sevī. Un kādā brīdī viņš visu šo uzkrāto vairs nespēj savaldīt un tad var notikt viss, arī pats ļaunākais. Vīrieši nebaidās ne no savām, ne sieviešu asarām - viņi ir racionāli domājoši un viņu sirdis tiek slēptas aiz nocietinājumiem, aiz kuriem sieviešu asaras viņiem nav saprotamas un ir apgrūtinājums, jo viņi nezina kā tikt ar to galā.           Man liekas, ja cilvēks vēl spēj raudāt viss būs labi, bet, ja viņš vairs nav spējīgs raudāt .........

Man neviens normals draugs nav slepis kad raudajis.un vispar kas tas par cilveku ja laimes un bedu brizos neraud.Tie kas uzskata ka /veci neraud/stipri pienemusi bernibas aizradijumus.

raudāt-nu,nē.

neraudu un viss.

neesmu krutais dzjeks! esmu memmītis! - kad esmu viens , mani neviens neredz ,kad visa dzīve reizēm liekas pilnīgi garām - tad arī raudu.

tas ir normaali,kad cilveeks raud...tas tikai paraada,ka cilveeks ir dziivs prot just un sajuut
viiriesiem bail paraadiit savu vaajumu...laikam jau tas ir pienemts sabiedriibaa kur mees dziivojam

vāji.

Ir prieka un laimes asaras. Bēdīgas asaras ir retāk.

Kur tu to rāvi?

Par savām - baidās parādīties vājš, jo atceras bērnību, kad tika teikts "Puikas neraud, tu tak neesi meitene" Par sieviešu?- varbūt nemāk mierināt vai baidās , ka tas ir tikai niķis, lai ko panāktu

Jo tas ir vāums tomēr :S
un kad asaru daudz tā ir vājuma parādīšana, bet stereotips ir tāds ka vīrietis nevar tam ļauties :)

Mātes taču tā bar puikas--beidz bimbot,esi taču jau liels, neesi taču meitene utt.

Ko Tu pļurksti? Man reizēm saskrien acīs prieka asaras,kad ir kaut kas sevišķi jauks!

mulķibas,kapec doma ka baidas..................

Dzīve sagādā arī tik nepatīkasmus pārsteigumus, kā vīrišu asaras.