šitas labais jautājums, pat fantastisks. ja kāds lasīs, tad padomājiet, ko mēs nesakam mīļa miera labad... kas ausīs paliek, bet palaižam "gar ausi" - mēs to piedodam, kaut kāda, augstāka, svarīgāka mērķa labad. taču par to mūs arī soda. un tā pamatīgi soda, ar slotu pa dvēseli.
ir cilvēks, kā saka, "uzvilcies", nāk viņam ārā tas, kas laika gaitā uzkrājies. tā mēs paliekam ļaunprātīgi. bet varbūt censties ierobežot to savu mežonību - noskaitīt līdz desmit, un tikai tad teikt (tad jau būs citi vārdi, ja neesi stulba aita). vajag viemēr ar otru apieties tā, kā tu gribi lai apejas ar tevi. un tad būs miers un saticība. tie pat nav mani vārdi.