Cilveks baro...

dimžēl ne mūsu majas tas ir rettum ,kāpec? vienkāši neiemācija mamma,es jau domaju ka ta ka pie mums ta ir vissiem tikai pieaugot ,kad sāku redzet citas gimenes es sāku just ka kautkas nau ta ka vajag,cenšos vissu savu dzīvi labot to ko man neiemācija,bet sēž tas dzili,un iznāk ka iznāk itka viss no mala izkatas pieklāigi,mes ar berniem essam tuvi,varam parunat par vissu bet tomer un gribas pienākt pie ta liela puiša apskaut bet ka tur kautkas,un tikai it pabrīdim kautkas norāvas un tad sēžam kopa apskavušies un runajam bet vairāk iznāk raudāt,varbut tāpec cenšos neizrādit savu mīļumu,lai citi neredzētu manu vajo vietu,ta vieglāk aizsargāt savejos ja neviens nezin isto jutu dziļumu

,labprat to  daru

Ikdienā tikai domās, kad tiekamies.....abpusēji.

Nu tā tak svēta lieta- man sava lielā saime ir jāsamīļo- no liela līdz mazam, i divkājainie, i četrkājainie un astainie. Tas patiešām ir svarīgi, lai šo mīļumu ne tikai varētu noprast - darbos, vispārīgā attieksmē, bet arī  katram konkrēti veltītu -  ar apkampienu, buču, glāstu, smaidu.

Nē , es neesmu īpaši mīļš ..

Jaa ,samiiljoju,kad palaidu uz daarzinju....

A ka citadi?

Vai šis jautāajums domāts, kā morālā norma smīļot, vai ar atgādinājumu par samīļošanu radīt--ieviest tādu morāli psiholoģisko normu tiem kuriem, daba šo vēlmi pati no sevis, nav devusi ?

jā,samīļojums nāk no sievietes,mātes,diemžēl daudzās ģimenēs tas nebija pieņemts,tas nenozīmēja ka mani mazāk mīl,vienkārši tā pieņemts.

Piedoshana Pateiciiba............shitos divus aktiivi izmantjot samiiljoshana vien sanaaks!

kas par ko, bet hruščovs par ziemeļu zemēm, kā plikais uz pirti

Bez samīļošanās-nu nekādi

neaizmirstu gan ,esmu mīļa un mīļumu saņemu pretīm ...un ja esmu bijusi spuraina uz mani ilgi nedusmojas  

Jā,savus divus mazdēliņus vienmēr samīļoju.Viņi abi ir tik jauki,vienam trīs gadiņi otrajam 1mēnesis.

Savu minci noteikti !