Skatoties uz notikumiem Japānā uz sačakarēto dabu, sāk tādas domas prātā risināties. Smējāmies par Maiju kalendāru, ka viņi nebūs paspējuši tālāk sarakstīt, ka katru gadu pienāk pasaules gals, bet izskatās, ka notikumi Japānā to pat pasteidzinās. Mēs ceļam atomstacijas, izcērtam mežus un tikai neliela daļa no mums aizdomājas par to ka mēs esam dabas sastāvdaļa, nevis pavēlnieki pār dabu, bet sastāvdaļa. Mums vienmēr vajag vairāk un vairāk, bet šobrīd ir pienācis laiks beidzot apstāties un pārdomāt savu dzīvi izvērtēt to kas ir īstenas vērtības mūsu dzīvē, jo ne jau mobilais telefons,dators, mašīna vai krīze ir tā svarīgākā vērība.  Varbūt mēs uz savām vērtībām varam paraudzīties no cita skatupunkta. Salīdzināt ko mēs darītu, ja pie mums tā notiktu, kā Japānā, saprast, ka svarīgākās lietas mums apkārt ir daba un cilvēki mums līdzās. Mēs pagaidām dzīvojām vēl zaļā valstī, bet cik ilgi......