Mēs uztraucamies par savu veselību, vecākiem, bērniem, draugiem, attiecībām, darbu un izdevumiem. Uztraucamies par to, ka kļūstam vecāki, resnāki, nabagāki, dzīves nogurdinātāki, neesam vairs tik pievilcīgi, sportiski, apķērīgi, utt. Uztraucamies par svarīgām lietām un arī par nesvarīgām. Dažkārt uztraucamies par to, ka nav par ko uztraukties.
Vai cilvēkam nevajadzētu iemācīties neuztraukties par visiem niekiem ,sīkumiem?
Ключевые слова: jautājums634
Ja cilvēkam trūkst citu problēmu, tad viņš sāk uztraukties par sīkumiem.
Laikam jau nervi nav tādi,lai neuztrauktos.Būt ,ka cementa sienai arī nevaru.
Es, uztraucos tikai tad,ja uz tievās makšķerauklas uzķeras liela zivs Citā laikā,
esmu, kā klints un neredzu vajadzības mācīties neuztraukties.
cenšos.
Ja ustrauksies par visiem dzīves sīkumiem un noskaņos sevi negatīvi,iedzīvosies kādā nervu kaitē.
Tad,kad no visiem uztraukumiem,nervi būs čupā un būs jāķerās pie baldriānu pilieniem,tad uzreiz pieleks,ka par sīkumiem nav jāuztraucas.Bet tad var būt jau par vēlu.
oo es jau diezgan liela meitene lai uztrauktos par vissadiem sikumiem,bēniem ir sievas lai un uztraucāv par tiem,mzbernām ir vecakie .veseliba? nu par to nau ko uztraukties viņas nau un neparadisies,parejais viss štrunts,dienā pagajusi nu un labi
Reizēm uztraucos, reizēm- nē.
Ko nozīmē "uztraukties" vai "neuztraukties"? Dabā tādu vienāldzīgu būtņu nav, pat dzīvnieki pazīst uztraukumu... Nu kur ir sastapts tāds "Koka klucis Konstantīns" ?, un kam būtu interesants tāds "pofigists"? Protams, būtu jāiemācās ar smaidu sagaidīt dzīves pārsteigumus, un ar smaidu no tiem atvadīties... Taču ko tad darītu Himalaju mūki? - aiz uztraukuma un vientulības diez ko sadarītu
ir iespējams iemācīties un pats vienkāršākais veids-visās lietās saskatīt labo