Nepiekrītu gan... Arī smaidīt protam kopš dzimšanas, tikai bieži vien dažādu problēmu nomākti mēs aizmirstam kā tas jādara.

Nu vairs neiestastisi,kad ved ar senem indet Kapitalistus-viss strauji mainas-pat piegadataji paliek vairak...

Smaidīt arī varam, bet ļoti maz iemeslu to darīt, kad no pilna pansiona tiekam realitātē.

Tūlīt uzdošu papildus jautājumu, kurš izriet no tava jautājuma. Ja tu to man atļausi.
Es savu dēlu nofotogrāfēju nedēļas vecumā ar platu, platu smaidu. Vot, tā!

kopš dzimšanas arī smaidīt protam... tik apburoši dabisku un patiesu smaidu.. bet vēlāk... vēlāk tās patiesās izjūtas apslēpjam.. uzliekam masku.. un bieži jau arī paši īsti nesaprotam vai gribas smaidīt vai raudāt..

Patīkami ,kad tie cilvēki smaida un dzīve ir jauka,un ja nu viņi visu laiku ir drūmi un dzīve diez cik spīdoša ari neesot,kurš tad iemācīs smaidīt.