Atgriezos uz dzimtajām mājām un to NENOŽĒLOJU. Lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri

....visi veido jaunas ligzdas un dzīvo- kamēr dzīvi...Jaunajiem paliek atmiņā tēva mājas ar skaudību un nožēlu,ka tās paliek neapdzīvotas un pat nesakārtotas.....

pensijas vecumā notiekti tur atgriezīšos dzīvot

Protams , arī bērnības takas .

  kadreiz ļoti emocionali to uztvēru,bet kopš iemacījos nekam nepieķerties,dzīvot ir kļuvis daudz vieglāk.
vecāku privatizēto dzīvokli,atņēma nez no kurienes uzradies ''saimnieks".Vecteva lauku māju nemitīgi dala radinieki...nav vairs tas auras ,kas bija...

Dzīvo gan.... Lai gan mūsdienās šis jēdziens ir degradēts... Tagad mājas ir vienkārši prece,kuru katrs cenšas lētāk nopirkt un dārgāk pārdot... Un valsts šo jēdzienu palīdz iestumt mēslainē...

nekur nau tik labi ,kā mājās ,tās ir atmiņas ,sapņi sapņotie ,ilgas ilgotās ,tas ir mīļums un miers ......ar mīļumu no tām ir jāiziet un ar mīļumu jāatgriežas ....

Mājas ir vieta kur esi ar saviem mīļajiem,tādas man ir vairākas ar pagaidām nosaukumu Latvija.

lai gan vecāku māju vietā tiešām ir akmeņu kaudze,tomēr bieži redzu tās sapnī un tur ir tik jauki un skaisti

jautājums, par kuru jau prasot zini - būs vienbalsīga atbilde

Defentali! daru un atsaku darit ,ko darija mani senci! nelabvelus miltos samalsu!

Protams,kas ielikts bērnībā,tas paliek uz mūžu!!!