ar lietām tā var būt,,, ,bet ne katram cilvēkam cilvēks asociējas kā lieta,tai pieiet tomēr ar dvēseli Ir  jau dažādība visā pasaulē , arī cilvēku vēlme tiekties pēc otra sniedzas tikai kā pēc spēļmantiņas

Nospēlē loma - maldīgie uzskati.... gadās arī tā un otrādi ar.

Tā maziem bērniem gadās. Kad mantiņa ir iegūta, tad to jau nevajag.
Bet cilvēku iekārot... tas jau ir plaši apspriežams jautājums...

Iegūtais nekad nav cerētais!!!

Ja vadīties no principa,galvenais iekarot ,tad cita lieta,bet ja vadies no principa būt kopā ar to cilvēku un baudīt laimes mirkļus ,tad īstie ,patikamie brīzi un dzīve ar to cilvēku vēl viss priekšā.

  Es nesalīdzinu cilvēkus ar lietām.
  Ja par cilvēkiem- tos nevar iegūt...
  Drānas ja ko iekāroju un nopērku- valkāju līdz skrandās ...
  Grāmatas lasu līdz lapas izbirst...pārlasu un pārlasu...
  Rotas valkāju...smalkās...Bižutērija vairs nevelk, kaut gan ir modē.

Nuja - ja atklājās ka esmu pārmaksājis ..

Kad esi kādu ieguvis...tikai tad uzdod sev jautājumu - ko tālāk ? Bieži "iegūšana" kļūst par mērķi, sevis apliecināšanu... tālāk vairs nekā nav...tukšums, labākajā gadījumā lūzuma punkts attiecības...

Vispirms jaiegust! Tacu virietis ir viegls medijums! Jautajums-merkis? Process-patikams,ja laika apstajas

Ja runa ir par cilvēku, tad rodas jautājums???...vai mēs to cilvēku gribam kā lietu kā trofeju, vai kā savu sapņu piepildījumu? Ja kā lietu, tad pie iegūtas mantiņas zūd arī viss prieks un interese, bet ja kā savu sapņu piepildījumu, tad sapņu un cerību ir tik daudz, lai piepildījums nekad nebeigtos, tāda jau ir tā mīlestība, ka Tev nekad nav par daudz savas otras pusītes.

Citreiz ir tā, citreiz ir citādi... Visādi mēdz būt :)

Beidzas tad ja ceribas nepiepildas  

Ja godīgi - dažreiz ir gadījies...

tadel vispirms japadoma vai patiešam tas teu ir vajadzigs