Sadegt no ieksienes ........tas ir sapigakais kas var but ....bet ja kadreiz reiz spesi ka fenixs no pelniem celties tad tu busi laimigakais cilvekls pasaule .

Izjūkot attiecībām , vienam no pāra - aizejot, sāpēs vienmēr- gan otram, palicējam, gan - pašam gājējam arī. Tas nebūt nav viegls lēmums. Taču , kas ir labāk tad jāprasa? Saudzēt otra jūtas, un sirdsmieru, bet zobus sakodušam pieciest visu, kas nav pieņemams? Atkal sāpēs- bet nu jau pašam.Runāt un analizēt visādas situācijas- tas ir tikai apsveicami, bet- ne vienmēr runāšana un pat darīšana atrisinās visas samilzušās problēmas, nebūt ne tik reti- aiziešana patiešām ir labākais , ko var pasākt.

Cilvēki, MĪLIET VIENS OTRU, NEPAMETIET UN UN PROJĀM NEEJIET!

bet kas pateiks cik sāpju paņem līdzi aizejošais...

Tajā brīdi, kad aiziet, viņš pat negrib to zināt, jo viņam ir labi un priecīgi,  fortūna ir uzsmaidījusi un sirdī pavasaris.... Tikai fortūnas rats nav nemainīgs- vienu brīdi tas pagriežas pret cilvēku, bet otrā- jau novēršas no tā... un tad sirdī iezogas sāpe un pārdomas, kas ir izdarīts nepareizi...

Nē ... bet viņš reizēm cenšās to iedomāties - un parsti kļūdās ..

Tāpēc jau ir jārunā, lai tādas situācijas neveidotos. Visvairāk "grēko"
loģiski domājošie. Bet kur ir jūtas, tur loģika neder. Un parasti prāts
visu sabojā, jo domā, nevis jūt...   

Kā tad nezin?! Pašai nesāp un cer,ka citam tas dzimumloceklis būs labāks,bet paliek pie sasistas siles!!!

lidz bridim ka to izdara ar vinu ,jo tas ir tadas sapes kas smeldz un moka  ,kas katru skaistu atminu noslicina asaras , kaspratam uzliek tadu slodzi ka kermenis vairs negrib neko, ka savu dzivi tu dzivotu melnbaltu . ka dvesele kliegtu ka sap , bet tu tikai tu to dzirdetu, , vel liktens uzgrustas likstas nospiez uz celiem un bez  speka tu salimsti un prasi kapec????/? bet atbildi tev jatrod pasam .

man jau liekas,ka vismaz manā gadījumā,šīs sāpes jau droši vien ir katrs pārdzīvojis...un pēc tam jau šķiet labi vien bija ka aizgāja...savādāk nebūtu sastapusi to īsto,patieso.
viss kas notiek,notiek uz labu...

Sirdspuksti izmisīgi klauvē aizvērtās durvīs,
Ar domām laužos aizvērtās durvīs....
Es lūdzos mīlestības,bet durvis ir ciet
Un kādam aiz tām gribas klusējot smiet.
Es saucu,lūdzos un ceru,
Ka mani sadzirdēs,sapratīs kāds.....
Atbildes nav ne te,ne tur,
Ne agrā rītā,ne vakarā vēlā...
Sāp samītie sapņi un cerības pieviltās,
Sāp nepateikts vārda un neziņa sāp.
Kam gan tas rūp,kas saprast to spēj,
Ja durvis uz sirdi ir aizvērtas ciet.
Ak, muļķā sirds,tu saproti-tās durvis ir ciet,
Tur ir vienalga un veltīgi asaras liet,
Ir veltīgi panikā krist unsāpēs ļimt
Pie durvīm,kuras tev aizvērtas ciet.
Es pavēlu tev-saņemies,celies un ej!....
Var stāvēt uz stūra un santīmus lūgt.
Nav jēgas par mīlas ubagu kļūt.
Pie durvīm,kuras tev aizvērtas ciet.....

Vins pienam to ka beigu, beigas samierinasies un aizmirsis radusas sapes

Zin,bet nedomā...

labāk aiziet un atstāt sāpi nekā katru dienu "vilkt ka'ki aiz astes" un sāpināt .......bezjēgas laiku

un ja nevari ne aiziet, ne arii palikt?

taa ir vislielaakaa nelaime...aizejot,mums sis cilveeks vairs nav miiljs,taapeec arii speejam un reizeem pat gribam saapinaat...bet pamataa,esam vienaldziigi...nedomaajot par to,kas notiek otra sirdii...bet tajaa ir apjukums...nesapratne...saapes par to,ka bija tacu pavisam citaadi...kur tas viss palika?

nezin cik daudz ,bet nojauš

Né.........otrs,kas gatavs visu izbeigt un aiziet no Tavas dzíves,vins neasajút tás sápes ko atstaj otram....vins nesajút neguletás naktis drebot asarás un tukssuma sajútás..........tikai tad,kad vins mílés kádu vinjam bús lemts to sajust.........

Ja palicējs domā,ka sāp tikai viņam, tad ir skaidrs kāpēc tika pamests.

Cilvēks jau nezin, cik daudz sāpju atstāj otram - aizejot? Par to nevajag uztraukties! Gan jau kādreiz šis uzzinās- viss dotais devējam atdodas- tikai no citiem cilvēkiem- citā situācijā. Un lai tur vai kā- par grīdas lupatu,mīlestības ubagu arī nevar palikt, bet vienkārši jāatlaiž,jāpiedod.