Ключевые слова: Mīlestība34034, Dzīve38617, Attiecības38711
Kad ir zaudēts, tikai tad mēs tā pa īstam apjēdzam, kas mums ir bijis dots. Protams, tad nāk nožēla, bet parasti tas ir jau ar nokavēšanos - par vēlu.
Tas pats saistiba ar kosmetikas lidzeklu un reklamas prospektu industriju,ja lidzekli tiek iegulditi Federalaja Rezerves Banku konta-ir obligati jauzrada merki,-pat sociala aprupe,vai regionu attistiba-bus vien tas pats-Zinatne.
Tā ir mūsu dzīves teorēma,kura sen jau pierādīta.
Jaunībā pielaiž kļūdas,brieduma gados tās labo,bet vecumā atliek tikai nožēlot. Ja jaunībā zinātu,bet vecumā varētu...
Jā .. kamēr nav pazaudēts - nožēlot nav nekādas vajadzības
Protams ja pazaudē maku žēl..
tieši tad jau nožēlo, kad saprot savas kļūdas un kā varēja būt savādāk vai arī vairs to labo neatgriezt ko pats pat nav dzīves steigā novērtējis.diemžēl arī nožēla nepalīdz,vienkārši jāmāk priecāties par to kas notiek tagad un nepieņemt to kā pašsaprotamu lietu, vajag baudīt dzīvi un nedomāt ka kādreiz būs labāk, tā to rītdienu nemaz nenoķersi.
Lai kas notiktu tas tikai uz labu
...bet tā ir bijis un būs!
Vasīlij, nu kāda kosmētika? Kāda reklāma un Zinātne? Sarauc pieri,grumbas būs, smērē kaut līmi!
...ja mēs nezaudētu...tad nekad nebūtu iespējas izvērtēt vai mums tas bija vajadzīgs un vai vispār ir vērts to nožēlot!
Labāk pazaudēt ,,supūdupu,,,un ja nu atrod ,,zepeltupu,,?