Kā sapnī brīnišķā,
un cerībā,
Ka laimes lietus vienmēr līss,
Ak nebaidies,neaizbēdz,
Jo bez manis nepieskārties eņģeļa spārniem,
Jo bez manis nenoticēt brīnumam baltam,
Jo visdziļākajā tumsā mēs spožu gaismu nesam...
nezinu nezinu, albertiņ,..esmu kļuvusi ļoti tramīga..:)
Sapnī rādījās vakar aizlidojušie gulbji.
Es viņus nepavadīju, nepacēlu acis no
dienišķo domu drumslām.
Sapnī rādījās aizlidojušie gulbji un manis pašas(kur? kad?)pazaudētie spārni.
Sapnī rādījās gulbji.Es
mēģinu atcerēties, kura skapja dziļumā
esmu ieslēpusi tos septiņjūdžu zābakus
nenovalkājamos-
jāiet meklēt ,kamēr vēl nav par vēlu, un, kamēr vismaz vēl
sapnī.
Skaisti,to varētu dāmai nolasīt.
nu baigi skumīgi....
Protams,ka nebaidies,neaizbēdz.