Mūsu sapņi,tie vienmēr mūs pasargās,
Tavas plaukstas manā plaukstā...
jūs pareizie sev neriebjaties?
Praktiskas lietas un ricibas veic praktiskas parmainas! Sapni ir un paliek sapni...
Vienīgais kur vēl esmu pilnīgi laimīgs ir mani sapņi.
Sapņi mani, kailie sapņi, kā lai vārdos ietērpj tos,
Tā lai tie tev spētu pateikt visu, ko es vēlētos.
Damas greizos ceļos maldās, sirds tik pilna pušu plīst.
Asaras, nē, jāsavaldās sevi vairs pat nepazīstu.
Kā lai atrod īstos vārdus, kā sev varu palīdzēt?
Kā lai savus sapņus rādu - kailums tevi aizbiedēs!
Smagi neveikli nāk vārdi raupji, tā kā akmens klints.
Ceļā visu skaisto ārda manus sapņus kājām min.
Saņemties un visu pateikt, nenoslēpjot it neko.
Bet varbūt tas viss būs vēlāk rūgti, rūgti jānožēlo.
Labāk neko neteikt - klusēt, cerēt tas man jāaizliedz.
Sapņi mani plēš uz pusēm, katra doma skatiens kliedz.
Kopējs nākotnes redzējums liek sadoties rokās. ...un nekas nav neiespējams.
Kamēr gaišs esi sapņos, nekas nav neiespējams...veiksmes Tev visur un visā!
Dvēsele Tava kā vakarblāzma spīd,
Tajā tik daudz baltu taureņu mīt,
Kuri pa saullēkta ceļu lido
Un citiem dvēseļu dārziem
Un tajos Mīlestības gaismu nes.
Bet Tevī pašā paliek brīnums.
Kas spēj zvaigžņu ceļos vest.
Sapņi vienmēr nepasargā, ilūzijas ir bīstamas...
Sapņi jau diez vai kādu no kaut kā pasargās, agri vai vēlu vajadzēs rāpties no tā sapņa laukā un - saskarties ar reālo dzīvi.. Bet nekur jau nav rakstīts, ka tajā- reālajā dzīvē, viss bus tikai draudīgi
tie pareizie jau nezin ka viņi tādi ir, bet mēs viņiem neteiksim, jo mēs esam citādāki....