Vairāk izskatās pēc adrenalīnatkarības

Tās ir tādas dīvainas sajūtas, kad esi starp diviem vilcieniem

nav nācies tā apnarķoties...

esmu dzīvē redzējusi,kā zem ātrvilciena tiek parauts cilvēks/liekas ar vēju,kopš tā laika uz perona stāvu pieklājīgā attālumā no sliedēm

Vispār, es vienu laiku bieži braucu no Zasulauka stacijas un bieži bija jāstāv uz otrā perona, tādas izjūtas ir bijušas ne reizi vien. Biežāk, gan uznāk tādas bailes, ka bail kustēties, sajūta, ka tūlīt pakritīsi zem vilciena.

vispār jau vilcieniem nav riteņu  

Vājuma mirklis.

Ka,kuram.Citam asuma izjuta,citam izmisuma solis.

cik atceros no klasikas - tad tas bija neatrisināto problēmu solis, bet te tiešām izklausās vairāk pēc adrenalīnatkarības !!!

Nu diezin vai,jo braucašam vilcienam uz sliedām,,jau pec fizikas likumiem, nav  iespējams nokļūt.

Es dziļi   izjūtu  Annas Kareņinas  sindromu, kad klases priekšā  izjusti stāstīju  par Annu Kareņinu,     tieši  šo mirkli  , vēl līdz  šim brīdim atceros  interesi  klases biedru un skolotājas acīs, kas aizrautīgi klausījās manā stāstā...

Nē , tās ir probēmas ar psihi un pašsaglabāsanās instinkta stiprumu. Atrašanās starp diviem pretējos virzienos braucosiem vilcieniem var ietekmēt līdzsvara izjūtu , bet , ja nervu sistēma ir labila- tad arī orientēšanas telpā būs pagrūta.