Uz vecumu pievaldos, jaunībā gan nē

....nerealizētā Māte...

katrs mācās no savām kļūdām ..... bet ai, kā kādreiz derētu ieklausīties,ausis turēt vaļā muti ciet.  

Mācos savaldību , pamazām izdodas .

Ne pārak bieži ir tādas situācijas, kad gribas tieši tā izteikties... un īpasi necenšos sevi turēt dzelzs grožos. It sevišķi, ja cilvēks , kurš ir pretī, mierigu sirdi un ar labi padarīta darba apziņu tāpat izsakās par mani vai man- tad nav nekas īpaši nejauks " atsēdināt" miera traucētaju ar viņa paša paņēmieniem- citus jau nesapratīs .

Ja pieradini sevi pie disciplīnas, savu pirmo emociju izvirdumu nelaist ārā,bet ar strādāt,pašam ir vieglāk dzīvot.

Skaitu līdz desmit un klusēju, klusēju, klusēju.......

Šeit ir tas gadījums, ka drusku var patēlot hamelionu, tikai aiz cieņas pret vecumu.Pats tāds kādreiz būsi.

visus uz Marsu sūtu,lai nāk no kurienas nākuši

Nu mierīgi uzklausu un paklusēju,pati jau zinu ko daru un ko ne...   

vislabāk rāmi paklusēt un darīt pa savam,ei nu zini,kādi paši būsim

...man nav tik labas bremzes...es paspēju pateikt ,...bet uzreiz nožēloju pateikto

Man ari nepatiktu tada pamacisana,jo kamer savu bernu nav,nesapratis,bet gudri runas.Ja protams ka kaitina,tad es ar ta pasa cilveka vardiem,macu vinu.Sakuma vins nesaprot,bet beigas sak smieties,jo no malas tas izklausas smiekligi.Un pamaciba beigusies.

Tad kad sāk kāds tādus tekstus bīdīt un es zinu, ka apklusināt nesanāks, es skatos griestos.