Nepartraukti.Un savas kludas,adzistu,un censos,vairak tadas nepielaut.

Domāju , ka tas ir tikai normāli  atskatīties uz noieto dzīves ceļu , ar domu , ka esi kautko atstājis pēc sevis.Fotogrāfijas arī šad tad pārlūkojam , atceramies un pārdomājam . Arī satiktie cilvēki paliek atmiņā , gan ar labām domām , gan savādākām , bet viņi visi tur ir .

Nav laika analizēt,jādzīvo.

lai analiizee Gulbja laborotorija, un statistikas komiteja, mees pashi veidojam savu dziivi un pashi vien vinu dziivojam

JĀ, esmu, bet nonācu pie secinājuma, ka tā ir mana  dzīve un man tā rakstīts dzīves grāmatā, ka man tā  lemts

jā esmu domājusi par to, bet laikam jau tā bija paredzēts likteņa grāmatā kā ir noticis ....

Novecošanas kā process mani nebiedē,daudz biedējošāks šķiet dažādu spēju zaudējums-slikta redze,kustību ierobežojums.Man bail no nevārības,tagad tas vēl nav,bet ar gadiem...

mēģināju,bet 2 reizes jau vienā upē nevar iekāpt-tapēc vairāk domāju par šodienu un nakotni.Jā ciltskoku gan veidojam

Ko tur iespringt par to , ko nevar grozīt .

Ja,un esmu izsecinajusi,ka ta laikam bij jabut,jo tika iekrata dzives pieredze.Un tapec es speju izvertet ,aks es esmu un ko velos no sis dzives ,no sevim un citiem

Protams, ka esmu. Savādāk jau itin bieži  sanāktu  bezjēdzīgi rāpties uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem.

Pārdomājis esmu,kas būtu bijis ja nebūtu bijis tā kā bija.Un kas būtu ,ja būtu bijis tā kā nebija. SANĀCA VAREN GUDRI,vo moins.

Nē neanalizēju,bet pieņemu kas jauns notiek manā dzīvē
un par to esu pateicīga....   

Man   darba kolēģis saka- ar vienu pakaļu divās kāzās vienlaicīgi nesēdēsi.
Manis veiktā analīze par bijušo pilnīgi nemaina nākotni .Ja reiz noticis tas vai kas cits, tātad noticis bez analīzes palīdzības

Padomju laikā neko nevarēja grozīt,kā kompartija nolēma,tā bija jābūt!...