Visām spēlēm piemīt īstenības moments, ko sauc par azartu un vēlmi uzvarēt. Ja šī momenta nav, tad arī pašas spēles nav. Viss notiek pa īstam. Arī spēles.
Nu ja tikai Amigosa,kuras ir krustvārdu spēle-uzmini nu,kas es esmu.
Ja sepēlē amigo spēles, spēlītes,tad to nevar nepamanīt...bet kam negadās,citi varbūt ari nepamana.
Jā, jā, reizēm notiek kā CIRKU spēlējot- 5 gājieni uz priekšu- pa gaiļa trepēm uz augšu, te pēkšņi tas pērtiķis aiz astes pavelk uz leju.Liekas - tepat jau tā īstenība bija, bet viens mirklis- un tā jau gaist.Kaut gan iespējami jau arī citi- daudzsološāki gājieni Un , liekas, svarīgi arī spēlētāju nolūki.
Ja paliek stāvoklī,tad jāņem par sievu,tad būs godīgi...
mani 'loti pārsteidz kā mana mazmeitiņa vēl pavisam maziņa būdama (pēc gadiņa..) 'loti ātri uztvēra rota'lu noteikumus - kā tāds mazs vēl neapziniigs ķipars mak spēlēties, bet mēs pieaugušie ar visu savu pieredzes bagāžu nejūtam ka tiekam ievilkti "netiirās" spēliitēs un 'laujam sevi mu'lķot ...
Jaunībā spēlējos tik tāļi ka no gala saka gandrīz tecēt.
Nu ... tad kad kāds sāk raudāt .
...kad iekniebj, spēlēšanās beidzas.....sākas spēle ...
visi spele,tikai katrs seu par labu