Liepas satumst, lapās iešalc vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un Tu atkal atnākt nevarēji
Šovakar, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Varbūt tīk tā doma Tev un jūta,
Ka es klīstu, Tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Un varbūt, ka tā ir arī labi,
Ka es klīstu skumjš un vientulīgs,
Mani draugi, baltie ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums bezgalīgs.

Bļin, tas nav oriģinālais meldiņš!!!!

gan dziesma, gan dzeja skumīga, bet sirds stīgas skaršanai....

Pārāk sērīgi liriska ..

Dziesma atpazīstama. Izpildījums varēja būt labāks. Vērtējumu piešķīru
bloga autorei.

Par gaumi nestrīdas!