Laiciņu atpakaļ izlasīju vienu M. Mītenas dzejoli, rižajas Bestižajas blogā, ja kas.  
Un prātā iesēdās atsevišķas frāzes no tā. Uzrakstīju tās savam mīļajam, viņš atbildēja līdzīgā garā un es viņam, un viņš man........
...."Bet tad, kad Tu mani kā spilvenu mīli, savu gurdo galvu manām krūtīm uzlikdams, es izkūstu sapņu palagos baltos un vēlos par Tavu ostu kļūt....,"
.....tukšā osta bez manis nejutīsies lieka? Bez sava burinieki tur nebūs ne nieka...
.... Ir osta šī, tik kuģim vienam, lai kāds tas tajā atgrieztos, cietoksnis klusēs, kad    tas tam garām gurdi ies....
.....Un es ar mieru, ka dodos ik dienu pa jūrām, gar sēkļiem, uz tāltāliem mērķiem, un atgriežos vētras plosīts, bortu saliektās naglas atlocīt, un gaidīt, kad uzšūsi jaunas buras, kas aiznesīs mani atpakaļ jūrā....
......lai kur jūras ceļš Tevi vestu, Tu atgriezīsies ostā, atkal un atkal, jo Zeme ir apaļa un ostā ir miers....
.......vēja dzīts kuģis arī pret vēju iet, ja tikai komanda prasmīgi līdz...
.......Sveiciens atskanēs, kad kuģis ostā ies....
......Par godu cietoksnim blīkšķēs salūta troksnis....
      Ja, protams, vēl pulveris būs.
      Spilgta gaisma pār cietoksni nolīs..
      Jācer, ka lādiņi , salūtam domātie, būs....  
"Kad Tu mani kā siltu šokolādi baudi , starp savām plaukstām sildīdams , es sapņoju, ka šī spēle nebeidzās...."
Un ja sapnis piepildās?
Varbūt, ka spēle piegriežās,
ja tiešām, nekad nebeidzās?
         Sapņi nekad nebeidzās... sapņos tikai realitātes ēna mīt.                    
          Pamosties no sapņa, lai atkal sapņotu par to -
          kas dvēseli ar miesu savieno.