Nu , ar tiem sīkajiem pleķīšiem vienkārši - bet globālie traipi tikmēr izplēšās ...

.... Grīdas slaucīt, tas nav galvenais dzīvē, kā tik vien nepieciešamība, tā pat, kā katru vakaru zobus mazgāt. Bet izvēla tak paliek, darīt to vai nedarīt ... :))

Neviens jau nepieteiksies - pašam būs jadara ....

....lai nu, kas, bet izvēle vienmēr ir, pašam darīt vai šodien cits to izdarīs un tev paliks uz rītdienu topašu paveikt, -citā laikā... :D

Nekas cits jau neatliek - nav izvēles ...

...un smiltis arī mājās iemesam, kur tiem nemaz nav vietas, bet tik un tā, to vidi ap sevi tak sakopjam ;))

Nu , es viņu uztveru tadu  kāda viņa ir  - traipi viņa iederās ...

Viss atkarīgs, kā tu uztveri šo pasauli? Manā dabā, kā jau cilvēks ar mākslinieka dvēseli, kaut redzu melnu traipu, spēju to idealizēt. Ir gadijumi, kad nenoliedzami padomāšu, ko  cits par to domā un rīkoties tīri adekvāti laikam un situācijai, bet tikuntā, skatīšos ar sirdi, un tik un tā pratīšu no nekā radīt ko skaistu.... :)) nu kautkā tā...

Atteikties no visa nepatīkamā nav iespējams - viņa nekad netrūkst un visvieglāk iedot  ...  

...tas tik no paša atkarīgs. Galvenais zināt savu mēru un neskatīties tās kaitīgās reklāmas. Es vienmēr varu  no tā atteikties, vai ne tā? ;)

Nu labi , bet varbūr laimi sabojā tukšums ledusskapī vai bezgalīgās reklāmas TV ......

Nu, es tā gan neteiktu... Kā es attiecos pret slimību, -tas ir, kā pitstops, kura laikā tev jāpārvērtē savas kļūdas. Tāpēc man sen negadās slimot, jo visu laiku jūtos, kā sprinteris starta sākumā, tas ir, gatavojos tam izšķirošam skrējienam, -tāpēc nevar atļauties slimot... ;) Mīlēt, ticēt un darīt paliek, kā nepieciešamība.

Nu , ja viņš saslims - tad visas iepriekšminētās vērības cenā kritīsies ...

Iedod šim šās galvenās atvērtības un tad redzēsi...?

Nu nevar tā būt , ja cilvēkam iedos ko mīlēt , cerību un nodarbošanos - vienalga viņam ar to nebūs pietiekoši ...

Gatsimtiem cauri, pētot cilvēku meklējumus pēc dzīves jēgas, atklàjās, -ka nekas būtiski nav mainijies.

Nu vienmēr vajag lai būtu,ko mīlēt un cerēt,tad arī netrūktu dzīves laime...
Bet šajos laikos ir nedaudz savādāk...