....sen jau pazīstu Ingrīda,forša meitene...

"Paldies" Tev, Robčik, ka iesviedi man te- manu acuraugu!!!

ko tu te aksties....reku divanu pat nevar izlaist un gultu sakartot...vinam ar te ir gimene....kaut gan vina mammite ir aiz vina istabas sienas....tos divus spilvenus mammite vinam uzlika...milam delinam...memmes  

Jā, Juri- zilas, zilas
Tu pazīsti manu māsu??

...man Tava māsa Ingrīda patīk....Tu saki viņai zilas acis...

Notiek tā dīvaini, nezinu- ļoti pieļauju- ne visiem; kad aizejam savās, tā sauc.pieaugušo dzīvēs, tad- vnk tā esam aizņemti katrs pats ar sevi, ka- pazaudējamies.. Arī ar draudzenēm- pazaudējos- tad.. Un tgd, kad bērni jau izauguši un palaisti- savās dzīvēs, tad- kaut kas ir satrūcis... sajūta- nesasienami vairs, bet- es- patreiz!- tieši tā- patreiz!- kamēr esmu mājās, ļoti vēlos mēģināt tmr siet atpakaļ... jau- mazdrusciņ- daru to :)

Šodien, darot daudzko citu, daudz arī domāju. Nē, es nesauktu gan to gluži par atkarību, laikam tā fiška ir tur, ka.... es jūtu nepieciešamību rakstīt dienasgrāmatu, vai kā nu to nosaukt, un- daru to- šeit...  zinu- tā nevajaga, mzl cīnos ar sevi, bet tad- atk padodos- sev- un- turpinu... Pašai jau vien jātiek ar sevi skaidrībā- kas ir kas; gan jau :)  Gadās, kad uznāk tāds totāls jūtu un sajūtu sajukums, kad- gudrāk- paklusēt; nekas- uzrakstījusi to, ko nu te uzrakstīju dienā, jau ar domām sakarīgākām- mēģināju uz to visu

Ļoti daudz taisnības. Ziedoņa epifānija, nebiju dzirdējusi. Patiesi. Man arī ir brālis.Ja es viņu neatcerētos, tad viņš nezinātu pat to, kur es dzīvoju/ Nu viņš zin tikai to, ka es dzīvoju Rīgā./ Nezinu Ingrida, ko pateikt Tev...Tā ir atkarība. Nedomāju ļauni. Man dažādas problēmas dzīvē risināmas, tāpēc pirmajā vietā ir patiesā dzīve.