Un domās eju atkal pa savas jaunības iemītām takām,
Tur pirmā mīlestība man māj un nodevība stāv tai blakām.
Bet skaists ir šis jaunības sapņu un cerības laiks,
Kad maigs likās atspīdam pat mēness bālganais vaigs.
Bet skaists ir šis jaunības sapņu un cerības laiks,
Jo Laimiņa dāvāja man trīs bižainas meitiņas
Un ienāca manā dzīvē trīs smaidīgas māsiņas.
Ilgi zibēja te šur, te tur basas kājas, košas matu lentas un kleitiņas.
Kad paskatos spogulī, man pretī raugās norūpējies mātes vaigs,
Tik nevar saprast, kāpēc tik īss bija šis meduss garšas pielietais laiks,
Kur zibēja gan šur, gan tur basas kājas, košas matu lentas un kleitiņas.
Tagad nu pašas ir mātes manas trīs meitiņas,
Kurām pirmā mīlestība māj uz mēness pielietām dzīves takām,
Bet es ar mātes sirdi vēlos, lai nodevība nestāv viņu mīlestībai blakām.
Bet skaists ir šis jaunības sapņu un cerības laiks,
Jaunām dzīvībām atmiņā vienmēr tas paliks maigs.
14.01.2013.     /Ligita Deviķe/