Kad visu apkārt ieskauj novakara krēslas stundas klusas,
Tas brīnumiem un iztēlei ir īstais laiks.
Jau tumsa lavās pāri pļavai no meža puses,
Bet manas acis pāri miglas vāliem raugās mulsas,
Jo atkal šķiet, ka kāds maigi mani vārdā sauc.
Vai atnākusi bērnība ar mani spēlēt paslēpes,
Vai tas ir maigais vakarvējš, kas manas domas jauc?
Es atpazīstu, zinu, kam pieder šī no bērnības tik pazīstamā balss,
Kas vēl aizvien atmiņā un krēslas stundās mani vārdā sauc.
Tā manas mātes domu balss, kas sapņos, domās un krēslas stundās nāk,
Tik maigi, liegi ar atmiņu samtu manus plecus apklāt māk.
Mēs retāk tiekamies, Tu veries logā māt un ciemos gaidi.
Kad visu apkārt ieskauj novakara krēslas stundas klusas,
Vai arī māte sadzird tur klusus mūžības un bērnu dienas čukstus?
17.01.2013.        /Ligita Deviķe/