Es neuzskatu ka var būt par daudz ambīciju, var būt ambīcijas, kuras tiek realizētas vai ,kuras netiek īstenotas vai aizmirstas. Ja izšķiro no tām visām ambīcijām svarīgākās nozīmīgākās un ja sāk īstenot kāda no tām. Ambīcijas vienmēr būs daudz, bet vairums no tām nav relatīvas tām kuras ir svarīgas dzīvē. Problēma nav ambīciju daudzumā, problēma ir tas, ka tās netiek īstenotas un beigu beigās atkārtosies vienas un tās pašas ambīcijas, visas ambīcijas nekad nevarēs īstenot, bet daļu var īstenot.

Parāds nav brālis, vispirms izvērtē pašas iespējas vai varēsi iztikt bez tās naudas ko aizdosi. Otrkārt kam tu aizdosi tuvam draugam vai radiniekiem,kāda ir reputācija šijā jomā tam kam tu grasies aizdot, kam tā nauda ir nepieciešama kaut kam svarīgam vai nenozīmīgai materiāliskai lietai kura nav tik nepieciešama. Treškārt vai to naudu atgūsi atpakaļ un kad, jo vari aizdod naudu un pēc tam dzirdēt simtiem atrunu kapēc to naudu tev nevar atdot. Aizdot naudu ir viegli grūtāk ir to atgūt laicīgi.

Katram dzīvē notikušai lietai ir sava mācība, pat sliktākiem dzīves momentiem mēs gūstam savu pieredzi lietas nokurām jamācās kuras ir jaiemācas pārvarēt, lai cilvēku personība kļutu stiprāka,šad tad cilkvēkam japiespiež izdarīt vairāk lai tiktu galā ar grūtībām, bet vai no tā kaut kas tiek zaudēts tikai iegūts, dzīve ir un būs netaisna, bet tā var būt pamācoša ja cilvēks mācīsies no savām kļudām un pacentīsies tas neatkārtot, tālāk tiks, bet tākā vairums gadījums ir vērojams liels egoisms vai pāšparliecinātība, ka kāpjot uz vienu un to pašu grābekli izdosies nākošreiz neuzkāpt ,nevis ņemot pieredzi un nekāpt uz to sasodīto grābekli ķas katru velk uz leju. Bet kā jau saka mūžu dzīvo mūžu mācies, bet dažām lietām nevajdzētu veltīt savu mūžu lai iemācītos, bet nu kaut kā jau tā sanāk.

Savā ziņā tā ir, cilvēks kurš ir zaudējis cerības, kurš ir iztukšojis visas savas emocijas cīnoties ar kaut, ko kas ir pāri viņa spēkiem, vai spēki jau ir izsīkuši cīņas vidū (šī cīņa var būt jebkas no slimībām līdz ekonomiskai). Un tajā brīdī kad ir jau apziņa kad nav iespējams uzvarēt cilvēks apklust, samierinās ar likteni ar sāpēm, šo kluso kliedzienu var redzēt cilvēku sejās, tas ir cilvēku skaties tik tukšs un pats cilvēks ir kā pelēka ēna. Bet cik daudz emocijas un pārdzīvojumi tika izdzīvoti, šo kliedzienu labāk nepiedzīvotu. ( tā es izprotu šo tēzi par kluso kliedzienu)

Mērķu sasniegšana ir procesu un darbību apvienojums, tas ir ceļojums/ ceļš kas ir jaiet, lai sasniegtu kādu mērķi būs japieņem rutīna, no kā visi izvairās, un jaatasakās no komforta. Jo augstāki mērķi jo vairāk būs jaziedo sava laika, savs komforts. Viena no lielākām problēmām ir tā ka daudzi uzsāk savus dzīves mērķus un sāk iet šo garu ceļu, bet ne visi sasniedz ceļa gala punktu, jo pusceļa visu pamet, jo tas palika pārāk sarežģiti, vai ilgi. Oskars Vailds reiz teica- Profesionāls rakstnieks atšķiras no amatiera ar to ka profesionāls rakstnieks raksta nepārtraukti neskatoties vai ir iedvesma vai nav. (aptuvens citējums). Tā kā ja gribām sasniegt savus mērķus vienkārši jaiet šis garais ceļš neskatoties uz neko.

Lielos vilcienos dzīve ir vienkārša, cilvēku dzīve arī ir vienkārša, pret darbību apvienojums uz situācijām, kuras rodas dzīvē. Bet taču patīk to pataisīt sarežģītāku, vienkāršas problēmas pataisīt par veselu dzīves epopejas risinājumu un melodrāmu, un nopietnākas problēmas par dzīves katastrofu. Zin jau visi ka dzīve ir viena, bet cik to apzinās?

Vilku bars ir bars, tur ir savi noteikumi un tie kas vada, kā vienu cilvēku tā ar baru var manipulēt. Jaatrod tikai atslēgas lietas, kura dēļ tas bars ir bars, izdala baru vadoņos un sekotājos, un iegūst neatkarību vai kontroli pār vadoņiem. Vairums situāciju cilvēki seko tikai dažiem indivīdiem, bet visi kopā veido baru. Vilku bars ir tas pats aitu bars tikai ar skarbākiem noteikumiem un asākiem zobiem.

Katram ir sava taisnība kura balstās uz viņa pieredzi un zināšanām un cik šo taisnību ir gatavs aizstāvēt. Lai izsistos šad tad ir jazin kā savu taisnību un pārliecību pielāgot, tiem kas skatās uz lietām atšķirīgāk. Ne vienmēr ar tiešu pieeju var sasniegt augstus panākumus, ir runa par cilvēkiem, tapēc šad tad nākas būt viltīgiem. Jo vairs ne tik taisnīgā un godīgā pasaulē dzīvojam.

Kad parādas savas vērtības, kuras ir gatavs aizstāvēt par katru cenu, kad citu viedoklis nav tik svarīgs kā savs, kad parādas mērķi dzīvē kuri ir svarīgi tikai viņam, un šad tad pat citi tos var neizprast. Kad vairs neseko bara instinktam un pūlim tik ļoti, tad sāk veidoties personība. Nu vismaz es personīgi tā uzskatu.

Pirms izrādu simpātijas vispirms novērtēju meiteni, jo tas kas patīk vienai patiks citai un uzskatīt ka viens piegājiens derēs visur, būtu absurdi, simpātiju un attiecību uzsākšana ir tiešo un netiešu darbību spēle, kura mēdz būt ļoti smalka. Pirms mesties cīņa janovērtē mērķis un vide, lai atrastu efektīvāko pieeju.