Ūja?! Kā tad ar to zelta teicienu, ka "...cerība mirst pēdējā!"?
Kamēr vien cilvēks dzīvo, vienmēr azotē būs kāds cerību stariņš - kaut vārs un trausls, bet būs!   

... tad kad pats esi bezceriigs ...

Ceriba zud, kad del dzersanas pazaude draugus

Muļķībai,lai cik parspīlēta ta būtu,noticēt ir vieglāk,jo cilvēks to pieņem ka pašu par sevi saprotamu lietu.

Ceriba zud tikai tad kad tevis vairs nav

cavinja ka iet?

...........  un daži. gremdējās alkoholā .

Divi polši ezerā apmēram ap vidu,es,ticiet vai ne.Pēc dabas nedzērajs tiem pakaļ bridu!Lai,lai,lailaila,lailailai,la,lala,lala...

"Sapņo!
Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!"
Aleksandrs Čaks

Nu ko lai te saka- nekad nesaceries ...un ne no viena neko negaidi !
Un dzīvosi mierīgu dzīvi....

Ceriba nekad nezud.Tikai loti ir japiedoma,ko tu velies,un vai tiesam to gribi.

  Cerība nekad nedrīkst zust.... Vienmēr  kaut kur paspīd ( pēc kāda laika) kāds  gaismas stariņš...

Cerības zūd tad, kad nav atbalsta punkta.

kad piedzimu, dakteris Roziņš manai mammītei nedeva cerību, kad jelkad būšu normāls, tā kā es nevaru pazaudēto to, kā man nav.