Nēe, Albert, šeit vairāk iederas ne pie kājas pasaule, bet pasaule zem kājām! Vismaz man tā šķiet..Cilvēks, kurš uzkāpis kalnu virsotnē, var redzēt ka viņš ir drošsirdīgs un gandrīz viss pa spēkam! Risks, adrenalīns- lietas, kuras uztur tonusā! Nedod ierūsēt..A, ja būtu pasaule pie kājas, tad varbūt cilvēks nošļurcis sēdētu kaut kur kaktā un apmierinātu savas velmes ar alkohola pudeli, būtu slinkums pacelt savu pēcpusi, lai ko darīt lietas labā..Nu labi, iespējams, pārspīlēju ar to alkoholu..bet tas tik kā piemērs.

Diezvai! Ar bravūru tik augstu netiek.

Esmu par asām izjūtām , bet tas ir mazliet par daudz...Katrs dara kā grib un var....

..

Ir labs teiciens.Kas neriske,nedzer sampanieti.Acim redzot ekstrems.Tagad nerisketu.Butu jauna,noteikti.

Super skats

Man laikam būtu citādākas izjūtas.
Patīk kalni, ļoti patīk tā samērojamības sajūta - saproti, cik pats un tavas problēmas patiesībā niecīgas. Un nav tā niecības sajūta, drīzāk jau vērtības  pareizāk sakārtojas.
Pauguros to neredz, nejauki pārvērtējam savu nozīmīgumu un svarīgumu. Arī lidmašīnās lidojot nejūt, tur tikai tie nosacīti saprotamie desmit km apakšā.
Bet kalnos...

Šīs sajūtas nevar izteikt vārdiem, tas ir jāizjūt pašam cilvēkam.