pilnīgs miers...tā ar kuru tikos es , nāca viegla un klusa, bet nu neļāva bērni man pamest šo pasauli ....varbūt veltīgi to darīja

var atbildēšu Tev individuāli ....

Izjūtu nebija,nebija gaismas pielietu tuneļu,nebija nekā....Tumsa bez atmiņām....

Un ne vienu reizi vien! Smagaakais moments-ja tie ir TAVEEJIE!

ne tuneļa, ne spožas gaismas..arī sajūtu nekādu.. kad **atgriezos**, sāku just fiziskas sāpes..tad arī sapratu, ka esmu dzīvs..

Jā,nebij viegli noskatīties kā mira māte,stāvi tāds nevarīgs un saproti ka nako nevari palīdzēt.

neatceros neko,jo man toreiz bija tikai 6 mēneši,un no mammītes teiktā es tur pabiju divas reizes...un abas reizes dakteri bija bezspēcīgi,ko darīt...tā vienkārši aizgāju...un atkal atnācu atpakaļ...varbūt tas arī ir par iemeslu,ka šīs lietas mani interesē no tālas bērnības un nekad nav radījušas baiļu sajūtas...tikai pastiprinātu interesi...vienīgais ir sajūta,ka es ne mirkli neesmu viena...kāds visu laiku ir man blakām...

Nū esmu saskāries bet tikai tā ka apkārtējie mirst un vienmēr sajūtas ir wnk dīvainas vārdiem grūti apraxtīt, bet patīkami nav! Un pašam arī ir gadījies vairākas reizes būt tuvu tam bet parasti tikai tā "ja būtu bijis tā tad varēja sanākt šitā un tad gan būtu traki" kā piemērs vienreiz pirms kkadiem gadiem no vēl strādājoša karuseļa sadomāju izkāpt(it kā stulbi bet nezinu kas mani vilka to darīt) un jām tad viņš mani notrieca no kājām tā pamatīgi un tad ja galvu būtu turējis kaut par 1cm augstāk kad nāca nākamais karuseļa spārns tad reāli diez vai ka te vel sēdētu tgd...

Ar savu nē. Ar citu cilvēku  

tuneļa nebija ,gaismas arī nebija..........Tikai griezās raibs aplis,apmeram ka vilciņš(spēļmantiņa) un bija atnakuši divi vīrieši,viens rens, otrs tievs un gribēja mani vest projām..........lai mani nezizvestu man vienmēr vajadzēja sajust mammas roku,kura tur manējo.............

Tā ik brīdi ir līdzās un par Tās esību tev nav jāuztraucas, viņa Pate tevi atradīs, kad viss mazāk Tās gaidīsi. Man tikai palika viens jautajums, tas, ka tiek atgriesta dzūvība un dota otra iespēja, vai tas ir uz labu? Protams, es atgriežoties varu noskatīties savas filmas turpinājumu, bet jau citā lomā, vairs ne tajā, kāds tu biji vēl nesalausts? Vienīgais, ko apzinos, ir visi sapņi jānomaina ....................

Pati esu . 10.g. ,bet esu laimīga ka tika dota otra iespēja dzīvot.Ir smagi kad zaudē mīļos cilvēkus ,kad esi bezpēcīgs, kad redzi  dziest  otra dzīvība un tu neko nevari darīt .

Ar savu- pabiju klīniskajā nāvē- tāds miers, gaišums, vieglums, pļava ne pļava, kaut kas krāsains, lidojošs...Daudz smagāk bija saskarties ar tuvinieku aiziešanu- kad neko nevari palīdzēt.. bet ir jālemj atslēgt mašīnas vai nē. Zeme no kāju apakšas tad pazūd un nezini- esi atbrīvotājs vai slepkava.Niknākajam ienaidniekam ko tādu nenovēlu.