Šovakar jūra trako -
zibeņi plaiksnī un šķīst,
lietus lāses kā akmeņi
dauzās pret zemi līdz plīst.

Pelēkām acīm debesis
drūmi paveras lejup,
sīkiem solīšiem novakars
pošas uz projāmeju.

Diena drīz izdzisīs gluži kā svece
ko nopūš dvaša no krūtīm.
Piķmelna tumsa ēnainiem soļiem
pieplok pie loga rūtīm.

Bet kas paliek pāri?
Dzīve kā upe arvien plūst tālāk.
Sīkās tērcītes satek
Mūžības okeānā.

tā astīte gan čoina, ja varētu tādu durvju zvaniņam piemontēt

Kaut sīkai problēmai - nekad (dzirdi?)nekad neuzgriez muguru ...

.....neko nerunā, nedari un nedomā....ja tev to NELŪDZ!!!

Mierīgi!!!

noteikti, jo ceelo sirdi nesapratiis,lai gan ir lietas kur es tomeer nekluseetu, lai arii peec tam buutu taa nejaukaa.nu nav mani kaartiigi taa dziive veel izmaaciijusi..

Labs jautajums.Kas saista,aizstiks manu otro pusiti JA! Ar sevi tiksu pats gala.

Hmz, nu kā lai saka, parasti pati cenšos atturēties no problēmu risināšanas, ja nu man kāds lūdz palīdzību, tad tikai tādā gadījumā. Jo risinot citu problēmas mēs bieži vien iekuļamies paši problēmās, un mūsu palīgā saucienu vairs neviens nedzird, aiz laimes, ka viņa problēma tikusi atrisināta. Varbūt skan nedaudz egoistiski, bet katram pašam par sevi jācīnās.

Kāds sakars pelei ar problēmu? Siers ir! Turi mēli aiz zobiem,ja citi strīdas,problēmu nebūs...

Tās ir dikti sakāpinātas emocijas- tu esi mans vienīgais glābiņš, dari tak kaut ko, tev ir jāpalīdz, u.t.t.Dzīvē ļoti reti ir patiešam tādas situācijas, kad viss tiek likts uz vienas kārts- būt vai nebūt. Personīgi es neskriešu uz pirmo uzsaucienu, ja no malas būs skaidri saskatāms- nu nav tik traki, cilvēks pats tiks galā, jā, varbūt ilgākā laikā, varbūt ne bez grūtrībām , bet tiks.Parasti sanāk tā, ka tas palīdzētājs automātiski tiek pataisīts par atbildīgo- sanāca kaut kas jēdzīgs vai nē. Un man nav nekādas patikas uzņemties atbildību par cita cilvēka dzīvi, ja , patiesībā, viņš pats var tikt ar savām problēmām galā.