Nu tas būtu vienkārši briesmīgi!!!
Neteikšu,ka es izniekoju laiku...dzīvodama(ja nu vienīgi pie datora,bet tā ir sava veida relaksācija dvēselei,kura IR man nepieciešama)
Mainīt jau neko daudz neizdotos,par tādu īsu laiku.Vienīgais ,kas man neliktu mierā
ir,ka jāatstāj manas mīļās,mazās meitiņas,kurām mamma ir vajadzīga.Pārējais mani
neuztrauktu nekādā veidā.

Censtos uzrakstīt testamentu, piedot un palūgt piedošanu tuviniekiem, noskaitīti Tēvreizi, varbūt izdzert pēdējo šampanieša glāzi un noskūpstīt mīļoto cilvēku, ja tam atliktu laika....

Zinu kādas sajūtas ir tad, kad likās kad miršu - materiālais šķita tik ļoti nenozīmīgs, vissvarīgākās - labas, mīļas, draudzīgas attiecības ar līdzcilvēkiem.

Grūti iedomāties reālu tā brīža stāvokli.
Dr.vien mēģinātu ( pats cik reizes neesmu teicis, ka visglupākais ir štukot, kā būtu, ja būtu... ) savest lietas, lai mazāks bardaks aiz manis paliek.
Bet tas, ka daudz laika ,,nodedzinam" bezjēdzīgi - līdz ar ko savu dzīvi (arī pie datora   ), piekrītu uz visiem 100%.

Ir grūti iejusties situācijā kuras nav,kā mēs rīkotos to tikai var zināt tad, kad šī situācija ir.Izmainīt....ko gan var izmainīt 24 stundās.Droši vien būtu jāsamierinās ar to.Sākumā iestātos panika,raudātu,bet vēlāk nāktos saprast ka neko jau nevar darīt.Mums taču dzīvē ir daudz tādas situācijas ar kurām nākas samierināties un mēs to daram.Pēdējās stundas es noteikti gribētu pavadīt kopā ar saviem mīļajiem,sajust ka tevi kāds mīl,ka esi kādam svarīgs.

Smags jautājums. Atklāti sakot nemaz jau negribētos dzirdēt tādus vārdus, bet patiesība ir tā , ka gala iznākums visiem ir TUR. Ko darītu? Gan jau ka neko. Visu ko daru, daru ar nodomu priekš rītdienas, bet rītdienas tad vairs nebūtu!

Lūgtu Dievu.

Droši vien censtos satikt visus cilvēkus,kas man svarīgi,atvadīties,palūgt piedošanu.Kaut gan tāda atvadīšanās varētu viņus sāpināt,varbūt labāk nesatikt nevienu,tiešām ieslēgties istabā un rakstīt visiem vēstules?Bet vai tad viņi man spētu piedot,ka nepateicu?Nu re,kas sanāk.Viens murgs.Pat tādā brīdī laikam būtu grūti izšķirties,ko darīt.Ja nu tiešām tāds brīdis pienāktu,ieklausītos savā sirdī un tad rīkotos tā,kā viņa liek.

Skatoties kā es justos fīziski. Varianti ir dažādi.Ja būtu sāpes, vai kas tam līdzīgs, tad man būtu vienalga, varbūt gaidītu to pēdējo stundu kā atvieglojumu. Ja vienkārši man to pateiktu - dzīespriecīgai un veselai, nu tad laikam darītu visu iespējamo, lai tās nav manas pēdējās stundas. Lūgtu Dievu! Vai arī uzrakstītu testamentu, sazvanītu savus mīļos radus. Atvadītos.

paldies Dievam vēl 24 stundas ir dotas  iespēja nožēlot grēkus,bet būtu labi jā mēs dzīvotu tā ķad šīs virsstundas mums nevajadzētu un ar mierīgu sirdi 'mēs varētu aizmigt.

es censtos nobaudīt visu kas iespējams, atrastu cilvēkus kuri ir svarīgi atvadītos, bet vispār tas būtu šausmīgi.....bet vispār dzīvotu atvēlēto laiku kā jau parasti

Nedomāju, ka 24 stundās būtu iepējams kaut ko izmainīt. Šo laiku droši vien veltītu sev, varbut mēģinātu satikt savus tuvākos drugus, izdzert pudeli vīna vai kaut ko tādu. Nožēlas, domāju, ka nebūtu, jo dzīvoju tā, kā vienmēr esmu to vēlējusies.

Gudru,sirsnīgu un domājošu cilvēku paklausīties ir prieks,bet tādu pasūtītu trīs mājas tālāk

Es pat nezinu,vai uz to var kāds atbildēt. Manuprāt tas būtu šausmīgs stress, apjukums, bailes.

Pamēģinātu atrumā nokārtot visu, kas varētu būt saistīts ar mantojumu... nu tā, lai nevienam PĒC manis nav jākaujas- un viss ir skaidrs:D
Un mēģinātu pateikt katram kaut ko labu, atdot parādus, ja tādi būtu, un tml

Diez vai skrietu pie draugiem, kāpēc? Lai viņi mani žēlotu, meklētu kompāniju? Kāpēc? Tāpat jāmirst. Nu varbūt aizietu uz baznīcu, pasēdētu, palūgtu dieviņu, nu un ņemtu polšu un ietu uz Gaujmalu gaidīt to stundu.

Daritu visu ka parasti,kam janotiek,tas notiksies.Pasaule rinkot neapstasies.

es izdaritu sev visnozimigakas lietas , ari to ko nesmu darijis ( kautkas ekstreems ) :)