Aleksandr..tās šļakatas tak acu gaišumam un spozmei

murrr

...,kad acis piešļakstinātas,tad neredzēsi ne saulrietu,ne mēnes gaismu,ne saules ausšanas brīdi....
Man brīniškigais brīdis ir,kad saule aust ,kad viss mostās !

pati Laima,un sievietei viss no kaķenes - pati atdevība.

Zvērīgas anekdotes? Tās jau vēl tā ..ir zvērīgākas.. bet nu melnais humors man ne visai..
Saka jau ka  gandrīz visas anekdotes iz dzīves ņemtas, izņēmums par multfilmu varoņiem..

Jāāāaaa, "viņas zina..." Bet, ko...?
Man domāt,ka viņas zina tikai dzīves sākotnējo stadiju - PĀRSVARĀ.....JO no dzīvotspējas nav ne mazākās izpratnes,t.i.- pacietības;elastības un tālredzības....
Negribu to attiecināt uz visām.Ir arī saprotošas un dzīvei dzīvotspējīgas,interesantas,ar spilgtām niansēm,mīl ģimeni,kas dod abpusējo izpratni un saticību kopdzīvē.

Saulriets visskaistākais man šķiet, kad saule jūrā iekrīt un brīnumšļakatas ar plunkšķi pilnas acis piešļakst

...

Vīrietī viss no kaķa - kā brīvdomātājs ...iet , kad un kur pats vēlas lepni gaisā izslietu asti....
kā mednieks -spēlējas un tramda to , kura bēg
kā slinķītis- uzlīdīs uz siltā mūrīša un izliksies , ka viņa nav mājās
kā mīļums- glaudīsies gar slaidajām sievietes kājām ar skaļu Murrrrr un gaidīs , kad maigās sievietes rokas to paglaudīs un piestums pie purniņa silto piena bļodiņu

Laikam stepē bildēji...

Tiešām, visam tas labs nosaukums- Badīgums.

Tev tādas zvērīgas tās anekdotes.Man labāk šitā patika.

Vecais darbā algas pielikumu dabujis un vel loterijā vinnējis.Atnāk priecīgs mājās,bet sieva viņam bēdīgi:
-Mana mamma pie miršanas...
Vīrs iesprūk vannas istabā.Pie spoguļa,mute līdz ausīm:
-Vot popjorlo,vot popjorlo,prosto polosa udač!!!

Labrīt    

  Neredzēt sievai to lielo naudu.Vīrs jau aizlaidies uz kūrortu.

No visiem ievietotiem aforismiem vai gudrām domām..pirmā un pēdējā doma ir vērā ņemami..   

Līdzīgu anekdoti atcerējos..
..Vīrs vinnēja loterijā 500 000..Atskrēja priecīgs mājās, saka sievai.- nu tik dzīve sāksies..māja, ceļojumi, laba paika.. davai kravā mantas..Sieva priecīga sāk krāmēt savas drēbes koferī, domājot, ka tulīt abi dosies kādā ceļojumā, taču dzird..
- Muļķe! Ne savas drēbes..bet manas..
  

Gan jau tā sieva būtu izdomājusi kā tikt pie savas daļas.

Nu diez vai vīrs būtu tad dalījies ar tiem simt tūkstošiem   

Aga,šī bija sacerējusi uz dažiem simtiem tūkstošiem.

...Un visi laimīgi.. sieva iespējams koda nagos, bet vārds kā putns, atlaidīsi - nenoķērsi..