Šis ir par žīdiņiem - stāsts !  

apcakaret kadu esi sagribejusi beidzot...ko

Robčik , spēles noteikumus mācies !  

a kur ta tava milestiba ir pazudusi...speletaja   

Te ar viens einšteinisks.

Atceries , gudrā Lapsa ko Mazajam Princim mācīja :-)
,,Būtiskais nav acīm saskatāms .,,  

Aklā mīlestība tas pats kas aklās vistiņas...Sienam tik acis ciet un ,vadoties pēc visām maņàm un iespaidiem , kàdu tas otrs radījis uz mums, zināsim- ķersim ciet vai meklēsim to citā stūrī

Atkarīgs no brillem, kādas nēsā

Mīlestības mums visiem pietrūkst, par daudz viņas nebūtu nekad

Mīlestība nav akla... vnk cilvēki nesaprot, kas ir mīlestība un tās vietā piesedzas ar mīlestības degradējošiem paveidiem  

Lietū…

Kā balta lūgšana
plūst lietus logu rūtīs,
ar vēsiem pirkstiem
lāses zāli glauž,
vēl cenšas uzziedēt
kāds ēnā slēpies dadzis,
bet jau to vēji
purina un lauž.

Bez spārniem palicis
dus tauriņš asinszālēs,
un liepa skumji
zemē ziedus ber,
vien bite paslēpusies
sārtā rozes ziedā,
vēl klusi dūcot
saldu medu dzer.

Nekas nav noticis,
vien lietus līstot saldē,
pēc mirkļa saule
silti zemi segs,
būs citi tauriņi,
drīz bites lidos mājās,
un sirdī ugunskurs
ar spožām liesmām degs!

A. L.

"Katru rītu es nomazgāju
Iepriekšējās dienas neveiksmju zīmes
no savu logu rūtīm,
Izravēju ēnas,atritinu taciņas,
Lai priekam ceļu uz mani atrast
Nav ne sarežģīti,ne grūti.
Katru rītu es pierunāju saules kripatiņu,
Lai neslēpjas mākonī,bet visu dienu stāv klāt:
Lai sasilda katru manu draugu,katru nedraugu
Un visu pasauli,maigi noglāstot,
Vienkārši pasargā...."

.... nu tad- pavērosim gan!!
Es, katram gadījumam, Tevis uzrakstītos paredzējumus- pierakstīju

Lai labs miedziņš!!  
Lai laba diena, kas- būs!!  

Mācos vienu valodu, jo gribu to iemācīties; un šī vakara tēma bija: Tulpju laiks Holandē; viena Sieviete no mūsu "klubiņa" bija tikko no turienes atgriezusies; skatījāmies visu bildēs un video.... Skaisti, Juri, ļoti ļoti!!!! Bet, skatot visu to skaistumu tur, sapratu- man to nevajag!! Man vajag ceriņu un jasmīnu laiku- mājās... tas tā... uzrakstījās....

... nezinu, Vasilij, nezinu.. tādu īstu lauku man nekad dzīvē nav bijis.. bijuši tikai vecvecmammas, vecmammas, vectēva un manas mammas stāsti- par tiem.... un sen sen atpakaļ, vēl jauniņa meitene, aizvesta turp, ieraudzīju, kur bija tās lauku mājas.. tur bija ābeles, ābolu pilnas, un pagrabs, vēl dzīvs... un mājas drupas, ieaugušas nātrēs... mani lauki... jā, tā bija Pamestība, kas vēl pēdējiem spēkiem- turējās tam pretī..

Paldies, Manis Nav!- tajā vieglumā, ko šobrīd jūtu pret Pasauli, pret visām norisēm kā tādām, Tevis ievietotais ziediņš- peldošs mākoņos tik viegli!!- iederas ļoti!!

Sveika,Ingrīdiņ!