Man tavas problēmas    

Labs ieraksts. Pārdomas rosinošs!
Var jau būt,ka tur arī slēpjas lielākā kļūda...
Zinot to,kādiem mums vajadzētu būt,mēs tā vietā lai strādātu ar sevi un
par tādiem,patiešām,arī kļūtu veltīgi tērējam enerģiju un laiku,
lai iemācītos to ticami notēlot un kā Tu pareizi saki   -uzdotu vēlamo par esošo.
Tā ir vieglāk...
Taču,vai pareizāk?
Rezultāts būs pavisam cits!
Un kādu tad mēs rezultātu,galu galā,vēlamies sasniegt- "izpatikt"
vai varbūt,tomēr,labāk "patikt".
Atšķirība ir,vai ne?
Radot Priekšstatu,skatoties iztēlē ar Gara acīm,cilvēki parasti pasauli
reducē tikai uz sevi pašu,aizmirstot(vai nezinot...),ka pasaule ir ļoti
sarežģīta struktūra,kuru RADA katrs tās elements mijiedarbojoties ar
visu pārējo pasauli.
To zinot,zūd šī vēlme-būt vislabākajam,visskaistākajam,visgudrākajam,
pietiek ar to ka jūti,ka mainies un kaut mazliet,savā ikdienas
mijiedarbībā ar pasauli esi labāks,gudrāks,saprotošāks,cilvēcīgāks.
Jo,ja viena,kaut vismazākā daļiņa no "kaut kā",kļūst labāka,tad arī
viss šis "kaut kas",taču kļūst labāks.
Viss mainās arī tad,ja jēdzienus "perfekts",ideāls" uztver nevis kā mērķi,kurš
jāsasniedz,bet kā ceļa rādītāju,kurš norāda virzienu kurā iet.
Bet par prātu,tomēr iebildīšu!
Arī prāts,tāpat kā pulkstenis sastāv no ļoti daudzām "detaļām,zobratiņiem".
Te ir gan domas,gan idejas,gan sajūtas,jūtas,gan emocijas,atmiņas,iztēle...
Prāts VIENLAICĪGI var būt gan kā"migla",gan kā"skaidrības avots".
Visbiežāk "saskatīt"traucē viens "zobratiņš"-tās ir emocijas,jeb precīzāk
šis zobratiņš ir kļuvis par daudz liels un tāpēc nav vairs "sazobē"ar
ar domām un idejām.
Un dzīvot ir daudz vieglāk,ja ilūziju par perfektumu pārvērš reālā priekšstatā-
cenšoties saskatīt šo "perfektuma etalonu",šo ceļazīmi kurā virzienā iet
nevis abstraktā jēdzienā "es",bet Pasaulē un savā mijiedarbībā ar to.

Ritma,kā es Tev piekrītu   

Bez pieskārieniem nav iedomājamas nevienas attiecības. Neskaitāmi zinātnieki ir izvirzījuši dažādas teorijas, cik daudz reizes dienā jāapskaujas, cik mūsu emocionālā veselība ir attīstītāka, kad viens otru glāstam un samīļojam, kā apskāvienu ietekmē izdalās laimes hormons utt. Nemēģināsim mīlestību izmērīt, tikai runāsim pieskārienu valodā, cik vien bieži iespējams.Pātadziņa arī reizēm noder ...un pliķitis pa seju ar

Necenšos izpatikt , tāpēc arī citos to neizprotu . Jo kāds perfektāks , jo garlaicīgāks šķiet ,   tikai patiess cilvēks , ar visu cilvēcisko vājību bagāžu - ir kontaktēšanās vērts !

Kaut gan - sadistam tika savs prieciņš , kad neizpildīja mazohista lūgumu ..

Nekā , Lita , katrs palika pie saviem principiem .

Kā tad nesakontaktējās? cik sapratu, viss notikās!

Kisa , kas Tev par pieskārieniem būtu sakāms ? Jurijs te interesantu domu izteica ,izejošu no savas prakses laikam

Tikai draugu kompaškā , kuri atvaira tādus nevēlamus ,,uzsaucējus,, .

Uzreiz uz tausti testē , Jurij ? A pa nagiem ja ?

Ritmiņa, daudz pa bāriem šlenderē?
Un kā? Uzsauc?  

Trambuļos un tramos nebraucu , nav tādas pieredzes .

Maigi Svešinieka pieskārieni trambulī?
Starp tuviem un ne tik tuviem, ja gribi tuvoties, tad tieši tas ir kas tuvina un atslēdz paradīzes vārtus... Tur jau izsenis ir pirkstu nospiedumu skeneris  

Ak šitā ?   Tāāādiem ,,uzsaucieniem,, no manas puses parasti seko atbildes gājiens - pliķis pa nekaunīgu feisu !  

Pieskārieni patīk visiem - glāsti , apskāvieni   tā  ir intīma saskarsme - tikai starp tuviem cilvēkiem ..

Viegls tesiens pa dibenu, jeb pliķis pa pakaļu... Jā, gluži kā bārā, kad kāds uzsauc...  

Un vispār , kas tā tāda - uzšaušana ? Tas ir kā bārā , kad kāds dzērienu uzsauc ?

Es zināju, ka tev patīk... Pieskārieni...