Guna a. 3. jan 2015. 15:08... cik bieži kādu atrodam -
vien pazaudējam kad ...
būs vienmēr , cilvēk -
Tev par to piedomāt ...
Vasilijs P. 3. jan 2015. 15:06Vairs nenodot Elektrovilciena ULMANIS buvei emaljetos naktspodinus.
Ilga i. 3. jan 2015. 14:28Viss iepriekšminētais un vēl + maģija baltā ...
Guna a. 3. jan 2015. 14:28Aha ..., aizpilda savu tukšumu - ar zagtiem dzejoļiem un komentiem , Ingridiņas ekstāzes spiedzienu pavadībā . Nožēlojami ..., un tikai .
Guna a. 3. jan 2015. 14:15Kad īstās satiekas acis , citiem nesaskatāmo ..., acīs otrās - saskata !
Guna a. 3. jan 2015. 13:57Kaziņa - vēl maziņa ... lai aug liela un cmuka - visiem prieku , laimi nes !
Guna a. 3. jan 2015. 13:48Nepietiek ar svešas dzejas zagšanu , Robčik/Nauri/Ilgaida ? Vajag vēl apņirgt , sirds asarām - ko rakstīju reiz kādam - tepat Amigosā ...
atausa atmiņā sen lasītas kāda dzejnieka rindas -/ Tajā akmenī , ko tu man sviedi ... , ak! kādi tajā sasaluši ziedi ... / Bet akmens ir akmens , kādam sāp ..., lai arī tie ir Tavi sasalušie ziedi , ko Tu man met , pat neprasot , vai arī man ir tādi - sasaluši ziedi , ko Tev mest ...Es vairs nemētāju akmeņus , vairs ne. Un to , man mesto , jau pulka daudz ir krājies ..., lai viņi guļ mierā , apaug ar sūnu , atdodot savu sāpi zemei . Un savējos , ar sasalušiem ziediem iekšā , es nolieku aiz stikla . Es reizēm nāku viņus apciemot un , ilgāk uzlūkojot , ziedi sakustas , gaisā izstarojot aizgājušo dienu smaržu . Bet es turp aizeju arvien retāk ..., smarža kļūst arvien vājāka , ziedu kontūras akmenī izbālē . Ar laiku tie kļūs gluži parasti akmeņi , kas ne ar ko neatšķirsies no citiem akmeņiem... Un labi , ka tā .
Jūs abi esat vnk pretīgi - Tu ! ar savu bekvokālisti Ingridu !
Guna a. 3. jan 2015. 13:37Nožēlojami cilvēciņi , kuri ar saviem netīrajiem pirksteļiem rakņājas pa svešām dzīvēm , kurās tiem ieeja liegta .
Guna a. 3. jan 2015. 13:33Ha ! Čempiņš meistarībā sapinās ...
Atis K. 3. jan 2015. 13:06Vecums nav svarīgs-svarīgi ir,kas tai vecumā galvā darās.
Ingrida X. 3. jan 2015. 12:58atcerējos, ka man bija kas sakāms viena, šai attēlā redzamā pilsoņa, izteikuma sakarā /man tās. otras dzejnieces durtiņas aizslēgtas, neko darīt- viņas tiesības!!/:
Sandis Konstantinovs 10:14-
es veel saprastu ka jauni cilvji trollojas......bet opitis 60 gadigs.....tas ir arpus manas saprasanas.....
Jums, konstantinov, nav galīgi nekāda saprašana!! jauni cilvji netroļļojas!! sāk likties, ka jaunība Jums pagājusi- secen!! Jauni cilvēki ir aizņemti ar citām lietām, daudz- būtiskākām; tie, kas te troļļojas- ir tādi opīši kā Tu un Tava- madāma!! /par opīti, ja kas, nepadara cipariņi, bet gan izturēšanās veids un- domāšana!!/ ..
Ilga i. 3. jan 2015. 12:57Babiņa savulaik mācīja - Nelien , meit , visām mucām par spundi ! Babiņa vnm zināja , ko saka - joprojām pieturos pie viņas dzīvesziņas atziņām...
Ilga i. 3. jan 2015. 12:49Gudrs Vīrietis vnm pacentīsies būt labs fõns - Sievietei savai ! Citu iekārota , bet nesasniedzama Sieviete - veiksmīga Vīrieša -> vizītkarte !
Ingrida X. 3. jan 2015. 12:45... vēl te iespraudīšu puččīti- - un- zūdu!! ..
Jauku dienu- bloga autorei un sapasīgajam pārim!!
Lai nu izdodas: ... būt - kopā un brīvam - būt ... .. ne jau visiem- tas sanāk..
Ingrida X. 3. jan 2015. 12:42.. man kļuva- skumji... es- nemētāšu vairs akmeņus, Tavos blogos- nē!!! pēc tik izjustiem, izsāpētiem vārdiem- vnk- roka neceļas, to darīt...
Ingrida X. 3. jan 2015. 12:38Nē, tā NAV kļūda- ticēt. Es atkal- TICU. Kaut... Tu pareizi pateici... liki man ieskatīties sevī tā dziļāk tikko... jā, viens mazs acu kaktiņš- man tomēr ir vaļā... Tu zini?? palika mzl- skumji gan... kaut- tikko vēl irgojos citā blogā.... Man ir skumji, ka turu to acs kaktiņu- vaļā!!!! ..
Ilga i. 3. jan 2015. 12:36.. šodien vienā blogā izlasīju par akmeņu mētāšanu... , Ingrida Xx...,atausa atmiņā sen lasītas kāda dzejnieka rindas -/ Tajā akmenī , ko tu man sviedi ... , ak! kādi tajā sasaluši ziedi ... / Bet akmens ir akmens , kādam sāp ..., lai arī tie ir Tavi sasalušie ziedi , ko Tu man met , pat neprasot , vai arī man ir tādi - sasaluši ziedi , ko Tev mest ...Es vairs nemētāju akmeņus , vairs ne. Un to , man mesto , jau pulka daudz ir krājies ..., lai viņi guļ mierā , apaug ar sūnu , atdodot savu sāpi zemei . Un savējos , ar sasalušiem ziediem iekšā , es nolieku aiz stikla . Es reizēm nāku viņus apciemot un , ilgāk uzlūkojot , ziedi sakustas , gaisā izstarojot aizgājušo dienu smaržu . Bet es turp aizeju arvien retāk ..., smarža kļūst arvien vājāka , ziedu kontūras akmenī izbālē . Ar laiku tie kļūs gluži parasti akmeņi , kas ne ar ko neatšķirsies no citiem akmeņiem... Un labi , ka tā .

