Anita !    

Ja kāds aiziet,ar to vēl dzīve nebeidzās!  
Tu aizej prom...nu istabā būs klusi,
Varbūt reiz cita tavā vietā stās,
Bet,cik ir grūti jaunu mīlu uzsākt-
Ja vecā paliek,ja tā nesalūzt...
   ***   Anatolijs Imermanis   ***

Gaišreģi jau pareģoja,ka Krievija izraisīs 3.Pasaules karu un tas jau ir sācies!!! Paladīs vēl atoma bumbu un tad Latvijai pizdjec:

Līdz Latvijas 100 gadei jau būsim zem Krievijas karoga!:

Tad tas ir jauki!  

latviski  ...  geiša...

Vai tad te iespējams tā nomērīt:  cik ilgi???
Ar sāpēm lēnītiņām, dienu pa dienai, mācās sadzīvot... cik labi nu kurš to iemācās- tas cits; loģiski, ka jācenšas dzīvot tālāk! Nezinu, man šķiet neiespējami- nosaukt kādu konkrētu ciparu..

Tik ilgi ,cik sērotu sirds...

Man vajadzeeja 4 gadus,Liidz satiku otru sirds cilveeku.

Agrāk nevarēju saprast, ko tai Bībelē par vienu atgriezto septiņus taisnos dod...
Bija tāds kā jautājums - nu ko ar to apmaldījušos visi tā krāmējas un noņemas?
Tad sapratu - viņi taču no citu pieredzes... mācās.
Varbūt viss varen vienkārši - ja pašam nav tikusi tā sodība nomaldīties, tad stiepjot un dunckājot ietiepīgo izdodas saskatīt, kuriem sānceļiem  pašam palaimējies veiksmīgi garām paiet nenogriežoties...
Dievam neesot nejaušību. Ja kāds pārskatāmā apkārtnē bez nopietna iemesla vaimanā, uzreiz jūties gandarīts, - cik labi, ka tas neesi tu pats...Tātad viss nav nemaz tik slikti, tikai attieksmes nomaiņa...
Visiem jauku, jauku šo dienu!

Neatklās vis laikam to neaizbraukšanas gēnu...   Latvji pēc braukšanas jūriņā arvien biežāk izvēlas palikt otrā krastā, diemžēl...
Ja padomija nebūtu turējusi šo tautu aiz atslēgas, nez cik mēs te vairs būtu palikuši. Uz Tobago, uz Tobago...
Paverot robežu, pamodās aizceļošanas gēns, un ceļo, un ceļo, un meklē katrs savu Laimīgo zemi. Varbūt nemaz ne slikti - tauta izplatās pasaulē. Iekaro jaunas teritorijas, teiksim...

Anit, zinu, ka piņķerīga, un tā iestrēgšana kaut kādā stāvoklī ved uz pašizīcināšanos, jo ilgāk tādā paliec, jo grūtāk izkārpīties, tāpēc arī mēģināju Guntai mazliet "iespert", bet viņa arī māk atspārdīties , un vēl lūpu uzmeta

Patika šodien izlasītais citāts
"Progress nav iespējams bez izmaiņām. Tie, kuri nespēj mainīt savu prātu/domas/, nespēj mainīt neko."/Džordžs Bernards Šovs/

Inet, cilvēka psiholoģija visai piņķerīga lieta. Vislabāk jūtoties tie, kas pamakšķerē enerģiju gatavā veidā, nevis pats ģenerē... Tādiem cilvēkiem līdz tikai pozitīvi donori. Bet ne visiem gribas par donoriem...
Ne vienmēr cilvēks pats to var īsti saprast, vienkārši varbūt jūtas slikti, un viss drūms rādās. Vajag kādu, kas pasaka - pašā, tikai pašā gan spēks, gan prieks.
Nu jā, dažreiz vajag kādu, kas tā visai nesaudzīgi iesper pa 5 čakras mīkstāko daļu un izsper dzīvē.
Un dzīvē ļoti daudz labā, Gunta! Tik daudz, ka visiem, visiem pietiek. Un pāri paliek. To tad arī sauc par svētkiem.
Lai Tev priecīgas šīs svētku dienas, Gunta!

man paliek stings, kad ieraugu stringus

patīk stringi?

Anit, bišku ir pāris reizes, nevis vairāku gadu garumā un daudzās neta vietnēs, vai tas amigos, "ir", "draugiem". Es jau saprotu, ka Gunta izvēlas nevis argumentēt un piedāvāt pozitīvu risinājumu, bet vaimanāt, cik viss un visi slikti, rakstīt gribas, bet jauku domu nav. Neko nebūtu komentējusi, bet Guntai piemīt "māksla" pat svētku sajūtu censties iebojāt.

Ineta, bet varbūt cilvēkam gribas bišku pažēloties - lai citi pamierina?
Nu nav viss tik drūmi, tas kādam taču jāpasaka.
Un vispār - par ko brēka?
Tikko Latvija kļuva brīva un robežas pavērās, puse aizmuka...Un turpina mukt.
Ja tos gadu desmitus nebūtu tik grūti tikt laukā, nez cik mūsu te vispār būtu, Gunta...
Tā, gribēju mierināt, bet laikam nesanāca.
Bet runa jau par to, ka - ko paši, konkrēti - MĒS,esam tādu darījuši un izdarījuši, lai mazbērniem būtu ko atcerēties? Un kopā ar Latviju svinēt? Sāksim taču ar sevi pašu beidzot...

Nu kur jau no paša rīta tādas domas...par urinēšanu visam...visi kopā svinīgi svinēs..., nu nesvini! Es svinēšu gan, vēl piedevām dēlam dzimšanas.

Gunta, ek, tā "vaimandieniņ" būšana Tev tik tuva, ka visās vietnēs tikai to vien redz, kur ieej, visur vaimanāšana , vai no tā, ka kādu parauj līdzi uz vaimanāšanu, labāk paliek?

Nu atmetīsim uz brītiņu politiku.
Tēvzeme ir zemes pleķītis, kur vecmamma linus plūca, vectēvs zirgu arklā jūdza... Vēl linu mārks kalmes padzirda.
Zeme viņus atceras. Arī es nevaru aizmirst. Un mežrozīšu krūms māju krāsmatās vēl dzīvs.
To arī svinēsim - atmiņu par viņiem, cerību uz nākotni  saviem bērniem. Lai mazāk pamestu māju un svešzemniekiem pārdotu zemju. Palasiet tautas dziesmas. Kļūs vieglāk.