Neliels stāsts par dažām dienām no sievietes kuņģa dzīves. Ko domā kuņģis, kad sieviete pirmo vai kārtējo reizi ir ķērusies klāt kādai no diētām.

Pirmdiena
Rīts. Tā...saģērbās, izgāja no mājas un panesās uz darbu. Bet kas brokastos? Kur ir mana putra? Vēl labāk, uzsmēķē! Es Tev parādīšu. Opā! Nu, ko? Slikti, ja? Nav ko smēķēt tukšā dūšā. Vispār, kas te notiek?

Diena. Nu, viss skaidrs, sestdien viņai likās, ka ir parādījies celulīts un no pirmdienas mēs esam uz diētas. Velns parāvis! Bet man kāds vispār uzprasīja. Nu, nē! Ar mani tādi eksperimenti neies cauri. Ieslēdzam vidēja līmeņa rūkšanu. Paklau, mīlulīt, ar vienu kefīrīti Tu vari iet ieskrieties! Palielinām rūkšanu, pievienojot skaņas efektus.

Vakars. Gribu ēst! Gribu rīt! Dod ēst! Pieprasu cūkgaļas karbonādi! Ēst!!!

Nakts. Kaut kāds murgs, nevis gulēšana. Neaizvēršos, pati esi stulba – es esmu izsalcis. Gribu ēst, vai Tu saproti? Man par Tavu diētu ir nospļauties. Es gribu ēst. Ēst! Nu, nu, mēģini aizmigt! Tagad derētu ieēst frikadeļu zupiņu ar krējumu...

Otrdiena
Rīts. Tā! Turpinām mani mocīt, ko? Atkal esmu bez putras. Tavu kāposta lapiņu jau barības vads norija aiz bada, tā, ka man nekas nenonāca. Velns parāvis! Kāpēc tieši man gadījās tāda muļķe?

Diena. Mani spēki tūlīt būs galā, sūtu impulsus smadzenēm, taču smadzenes šos impulsus pasūta trīs mājas tālāk. Velns parāvis! Ko, lai dara? Atkal kefīrs. Man riebjas kefīrs!!!

Vakars. Ar pēdējiem spēkiem rūcu, cik vien spēju. Bet viņa nepievērš tam uzmanību, riebekle.

Nakts. Cik garšīgi būtu jaunie kartupelīši ar krējumu vai arī sēnes, tās varētu apcept... Turpinu burkšķēt un rūkt.

Trešdiena
Rīts. Nedaudz pāri palikušas salātlapas – un kāpēc uz pasaules vispār aug tādi sūdi? Sāku jau aizmirst putras garšu – tas bija kaut kas maigs, silts. Turpinu rūkšanu.
Diena. Urrā!!! Kefīrs! Kefīrs!!!. Stop, neņem nost, es gribu vēl kefīru! Kefīru!

Vakars. No manis nekas nav palicis pāri. Apžēlojies par mani. Knapi pārstrādāju divus redīsus, sāku zaudēt kvalifikāciju.

Nakts. Bija laiks, kad vakariņās bija zupa, tad vēl salāti un otrajā gaļa ar piedevām. Tie tik bija laiki!

Ceturtdiena
Rīts. Cerams, ka vismaz nesmēķēs. Piedod, mīļā, tas nebija speciāli. Ne kas, būs nedaudz slikta dūša, bet tad jau pāries, galu galā es taču esmu pilnīgi tukšs. Kur ir man paredzētās salātlapas? Kur ir manas salātlapas? Nē, nu, vispār!!!

Diena. Forši, kefīrs! Būs man to lēnāk jāpārstrādā, citādi līdz rītam sēdi viens, kā muļķis.

Vakars. Parunāju ar zarnām. Tās arī ir šokā, saka, ka arī viņu krājumi ir galā. Nu, nedrīkst, taču tā darīt – atņem pēdējo! Ai, ai, lēnāk! Tādas lielas plūmes un visas man? Velns parāvis! Eju tās pārstrādāt.

Nakts. Tās plūmes uzpūš mani, visas nekādi nevaru pārstrādāt! Esmu pamatīgi nomocījies. Piedodiet draugi, nododu jums tālāk, ko varu, jūs, tad, tur paši tiekat ar plūmēm galā, jūs tur galu galā esat 8 metri, bet es viens.

Piektdiena
Agrs rīts. Sēžam tualetē un pavadām plūmes pēdējā gaitā.

Rīts. Ej, galīgi!!! Esmu dabūjis jogurtu. Varbūt tās plūmes būs savedušas viņas smadzenes kārtībā? Biežāk tā!!! Pusdienās varētu kartupeļus ar vistu.....

Pusdienas. Kefīrs. Te tev nu bija. Pārtiec vien no savas (kuņģa) sulas.

Vakars. Sēžam restorānā ar kaut kādu vīrieti un smaržojam svešus ēdienus. Nu, pasūti sev kaut ko! Mēs visu nedēļu neesam ēduši!.... Klusu! Vīrietis viņai pateica, ka viņa ir ļoti notievējusi, ka viņai ir jāēd, ka viņa labi izskatās. .... Lai dzīvo vīrieši!!! Nu, Tu saprati, ir jāēd. .... Ak, Dievs, es tūlīt ēdīšu, rīšu!!!

Vēls vakars. Man te viss ir sagāzies iekšā. Kas tad mums te ir? Ā, sēnes! Un tur, kartupelīši. O, martini. Cik man ir labi! Aizverieties, aknas. Es visu kontrolēju.

Nakts. Ar Dievu, kartupelīši, sēnītes, grūti no jums šķirties. .... O, minerālūdens, laipni lūdzam, mēs taisni esam uz diētas.