Jūdu priesteri tajā laikā  vairs nevadījās no saprāta apsvērumiem, bet no pašsaglabāšanas instinkta , Jūdu priesteri, garīdznieki cīnījās par savu iztikšanu, par savu pārticīgo dzīvi, tādeļ būdami gatavi izdarīt jebkuru noziegumu , pat nogalināt īsto dzīvo DIEVU.. Uzrakstīts uz dēlīša ES - DIEVS, kas bija pakārts kaklā Jēzu Kristum, dūrās acīs visiem šīs slepkavības dalībniekiem, Jūdu priesteri metās pie Pilāta, pieprasīdami nomainīt šo uzrakstu uz dēlīša to pret citu; ES JŪDU VALDNIEKS.. Pilāts atteicās šo prasību pildīt, sacīdams; Ko uzrakstīju, to uzrakstīju, Jūs paši viņu sagūstījāt un apsūdzējat,ka viņš uzdodas par DIEVU., Ja viņš uzskata sevi par Jūdu valdnieku, tas nav grēks, Valdnieku Jūdejā var būt daudz, Jūs viņu apvainojat nepatiesi. Negribu,lai es būtu atbildīgs par taisna vīra Jēzus Kristus asins izliešanā, Paskataties Bībelē, tur teikts,ka uz delīša bija rakstīts Jēzus no Nacaretes - Jūdu ķēņinš , Patiesībā tāda uzraksta nebija. Padomājiet cilvēki paši Vai tik garš teksts, turklāt 4, četrās valodās varētu satilpt uz neliela dēlīša???? Tādam nolūkam būtu vajadzīgs dēlis cilvēka augumā. Pirmie to saprata Mākslinieki,kuri mēgināja savās gleznās attēlot Krustā sišanas ainu, vadoties pēc Bībelē evaņgēliju tekstiemTāds uzraksts neietilpa Nakādos Rāmjos Tad tika atrast asprātīgs atrisinājums Uz nelielas plāksnītes pie Krusta sāka rakstīt tikai četrus Latīņu burtus INRI --,Kas lasāmi tā Jesus Nazaraenus Rex Iudaeorum, Tulkojumā ; Jēzus Nacarietis - Jūdu Karalis. Pēc gleznotāju domām, katrs Ticīgais cilvēks tikai uzmetis skatienu šādam uzrakstam- Četriem neizprotamiem burtiem , tūļiņ apjēgs,ko tie nozīmē, Ja tā padomā ,Tas ir Diezgan naivs pieņēmums. ĪSTENĪBĀ uz delīša bija īss un saprotams uzraksts ES - DIEVS,,bez jebkādiem saīsinājumiem..

  Dvēseles dziļumos Jūdu priesteri baidījās no Jēzus Kristus,ik brīdi gaidīdami kaut ko, Debesu pērkonu vai iznīcinošu zibeni. Jo Torā, Ēbrēju svētajos rakstos daudz runāts par to,kāizpaužas DIEVA DUSMAS,, te zem neticīgo cilvēku kājām zeme atveras, te nodebesīm sāk birt ugunīgas bultas, te dzīvi cilvēki uz vietas pārvēršas slālstabos. No tāda DIEVA VISI JŪDU priesteri ļoti baidījās. Bet Jēzus Kristus sludināja pretējo, DIEVS NAV CIETSIRDĪGS., Viņš mīl visu dzīvo uz zemes, tāpēc nevajag bīties no DIEVA DUSMĀM, ko bija izdomājuši jūdu priesteri,lai iebiedētu vienkāršos ēbrējus. Jēzus Kristus klusēdams pacieta visus sitienus un nirgāšanos, apliecinot savu mācību, ka DIEVS VISUS MĪL. Viņš nespēj nevienam nodarīt pāri un sagādāt sāpes un ciešanas , arī saviem Bendēm Ne. Klātesošiem cilvēkiem, redzot tādu visa piedošanu, vajadzēja saprast,ka tieši tādam ir jābūt īsttajam DIEVAM,kurš ir ieradies uz zemes virsū,lai mācītu cilvēkiem Mīlestību un Labsirdību. Jūdu Priesteri izbijušies skatījās te uz asiņaino Jēzu Kristu, te cits uz citu,aizdomīgi lūkojas apkārt,lāgā netikdami skaidrībā,kas NOTIEK. Jēzus Kristus klusēdams skatījās uz saviem mocītājiem Jūdu Priesteriem. Viņš nevienam nelūdza žēlastību,nepierunāja saglabāt viņam Dzīvību, tikai mierīgi raudzījās uz apkārtējiem cilvēkiem, tomēr tiem kļuva bail. Jūdu Priesteri noprata, ka Jēzus Kristus nevienu nav mānījis, Viņš tiešām ir īstais DIEVS, turklāt nepavisam nav līdzīgs tam Dievam,kuram vienmēr ticējuši Jūdi ēbrēji. Sis DIEVS neprasīa upurus,neievēroja priekšrakstus,ko bija izdomājuši jūdu priesteri, dzīvoja pēc saviem likumiem, atdzīvināja Mirušos un dāvāja piedošanu grēciniekiem, darīja brīnumus un nejuta vajadzību pēc milzīgās Jūdu - ēbrēju priesteru armijas. Šis DIEVS mita vienkāršībā, neilgojas pēc greznības, viņš sodīja grēciniekus citādi, ne tā kā to darīja Jūdu prieteri ar farizejiem, Ja tāds DIEVS nodibinās uz zemes savu valstību,kā solījis, kas tad notiks ar PRIESTERIEM UN FARZEJIEM.? Tā domāja Jūdu Priesteri.

Sodīšanai vajadzēja sākties otardien, pulkstens 9.00.no rīta, Toreiz Nāvessodus izpildīja Romieši,jūdi varāja sodīt vainīgos tikai divejādi, Nomētāt ar Akmeņiem, vai perot ar pletnēm,ja saņēma atļauju to darīt. Romiešu karavīri apsargāja gūstekņus, nepiedalījās pēršanā. Tā kā Valdnieks Hērods Antipa un Poncijs Pilāts atteicās uzskatīt Jēzu Kristu par noziedznieku, viņi atļāva Virspriesterim Kajafam pašam sodīt Jēzu Kristu. Sodīšanai bija atvēlēta vieta pilsētas centrā. Sprieduma izpildīšanai tika norīkoti divas bendes. Pletnes,ar kurām tika pērts Jēzus Kristus, veidoja piecas nevienāda garuma pātagas.Katras šīs astes galā bija dzezs atsvars ,lai tās ciešāk apvītu ķermeni un norautu ādas sloksnes. Pirms Krustā sišanas Jēzu Kristu ilgi un nežēlīgi sita. Sākumā Jēzu Kristu aiz rokām piesēja pie staba un sāka ar pletnēm ,vispirms pa muguru, ,pēc tam arī pa krūtīm un vēderu. Divi no farizejiem pēc Kajafa pavēles sita ar nūjām Jēzum Kristum pa galvu, salauzdami viņam degunkaulu. Jēzus Kristus pacieta šo kaustīšanu klusēdams, no viņa nedzirdēja ne skaņas, Bendes drīz vien pilnīgi zaudēja spēkus visu laiku perot Jēzu Kristu. Kad pēc šīs sodīšanas Jēzum Kristum uzvilka balto kreklu, tas tūlīt kļuva Sarkans. Viņam galvā tika uzlikts ēršķu vainags,bet kaklā bija pakārts dēlītis ar uzrakstu. ES -DIEVS Šis uzraksts bija četrās valodās ; Aramiešu, Ivrita, grieķu un Latīņu. Jūdu priesteri, ieraudzījuši šo uzrakstu ,sašuta. Sirds dziļumos viņi baidījās no Jēzus Kristus un daudzi satraucās,ka sodīšanas laikā var notikt kaut kas pārdabisks, KA DEBESIS JĒZU KRISTU GLĀBS. Visi Jūdu priesteri zināja par neticamiem brīnumiem,kādus darījis Jēzus Kristus, par viņa ietekmēšanas spējām,jo šis cilvēks varēja pakļaut savai gribai ne tikai cilvēkus, bet arī dabu. Pat niknākie Jēzus Kristus ienaidnieki saprata,ka viņiem darīšana ir ar neparastu personību,no kuras varāja sagaidīt visu ko. Tāpēc Jūdu priesteri ieraudzījuši uz dēlīša uzrakstu ES - DIEVS..galīgi apstulba. Viņi gribēja Jēzu Kristu sodīt kā DIEVA ZAIMOTĀJU, kā viltvārdi,kas uzdodas par DIEVU. Par to ka Jēzum Kristum piemīt ,kaut kas no DIEVA, NEVIENS JŪDU priesteris nešaubījās. Ikkatrs cilvēks ieraudzījis Jēzu Kristu,sajuta neticamu spēku un energiju,kas plūda no viņa.. Ikvienu cilvēku ,kurš to izjuta,pārņēma neizprotamas trīsas. Stāvokļa tragiskums vēl jo lielāks bija tāpēc,ka tie kuri gatavojās sodīt ar NĀVI ĪSTENO DIEVA DĒLU,gluži labi saprata ,ar ko ir darīšana.

Dumpinieku Barabu izlaida brīvībā, bat Jēzus Kristus tika ieslodzīts,pareizāk sakot ,ievietots atsevišķā Poncija Pilāta pils istabā. Pilāts visu šo laiku turpināja tikties ar Jēzu Kristu, nebeigdams apbrīnot šo cilvēku. Vienreiz Pilāts jautāja Jēzum , Kāpēc tu nevarētu atsvabināties pats ? tev taču ir tādas slepenas zināšanas, tuvari iedarboties uz cilvēkiem, Kādeļ tu šīs prasmes neizmanto? Jēzus Kristus atbildēja; Es negribu. Cilvēkiem jāpārliecinās,ka brīnumi notiek,ka DIEVS ir brīnums. Šie vārdi Pilātu pārsteidza. Viņš tā arī nesaprata,ko īsti gūsteknis Jēzus Kristus domājis. Jēzus Kristus nesāka stāstīt Pilātam par saviem plāniem,lai gan viņam bija patīkami dzirdēt līdzjūtības vārdus nošī svešzemnieka lūpām,kurš tik patiesi pārdzīvoja viņa dēļ. Tajos laikos Nāvessodi svētkos netika izpildīti,tāpēc par Jēzus Kristus sodšanas dienu noteikta bija 16.aprīlis. Pirms sodīšanas Jēzus Kristus tika ietērpst Baltā kreklā,kas sniedzās līdz papēžiem, ar trīstūrveida izgriezumu  ungarām piedurknēm. Bībelē pieminēts kāds sarkans auduma gabals,bet PATIESĪBĀ  Jēzum Kristum mugurā bija tikai balsts krekls,tikai vēlāk tas kļuva SARKANS NO VIŅA ASINĪM.

Kad Virspriesteris Kajafa uzzināja par notiekošo,viņš pavēlēja savākt laukumā pretorijas priekšā cilvēku pūli,sadzenot tur tikai tādus cilvēkus,kuri Jēzu Kristu ienīda un pieprasīs viņa Nāvi. Jo vislabēk būtu,ja Jēzu Kristu tomēr nogalinātu Romieši. Cilvēku pūlis pretorijas priekšā sapulcējās diezgan ātri. Šajā cilvēku drūzmā tikpat,kā nebija Jēzus Kristus piekritēji,viņus gluži vienkārši nelaida šai vietai tuvumā. Lai aizpildītu laukumu, priesteri atveda līdzi savus vērgus,kuri nemaz nebija ēbrēji,Šiem cilvēkiem vergiem bija pavēlētskliegt; BRĪVĪBU BARABAM.! Un protams,pie pretorijas sanāca liels daudzums priesteru un dievnama kalpotāju,kuri tur parādījās paši pirmie. Turpat bija arī Barabas līdzgaitnieki. Pilāts nostājās uz paaugstinājuma pretī trakojošajam cilvēku pūlim un sacīja: Izvēlieties to ,kurš ir vairāk atbrīvošanas cienīgs BARABA vai JĒZUS KRISTUS.! Un piemetināja, norādot uz Jēzu, Es šajā cilvēkā neesmu atradis nekā noziedzīga. !. Poncijs Pilāts bija pilnīgi pārliecināts, ka jūdi ēbrēji nesūtīs Jēzu Kristu Nāvē.,jo zināja,cik daudz laba viņš darījis cilvēkiem,cik daudzus cilvēkus dziedinājis un mierinājis. Tāpēc Poncijs Pilāts sacīja ēbrējiem Es ticu ,ka viņš ir nevainīgs! Bet cilvēku pūlī atskanēja balsis: Nāvi viņam! Atlaid mūsu Barabu !. Pilāts atkal pacēla balsi, cerēdams atbrīvot Jēzu Kristu, Taču cilvēku pūlis bļāva, Sit viņu Krustā ! Sit viņu Krustā!.. Tad Poncijs Pilāts ierunājās trešo reizi. Ko lai es daru ar Jēzu Kristu, Kādu ļaunumu viņš nodarījis ???. Bet cilvēku pūlis kliedza vēl negantāk. LAI VIŅŠ TIEK SISTS KRUSTĀ ! Poncijs Pilāts saprata un redzēja,ka viņam neviens nepalīdzēs, Bet cilvēku pūlis vēl vairāk uzbudinājās,Tad Poncijs Pilāts skaloja savas rokas traukā ar ūdeni un pacēla tās. un sacīja :ES MAZGĀJU ROKAS. NEESMU VAINOJAMS ŠĪ TAISNĀ VĪRA ASINSIZLIEŠANĀ skataties paši. Un tad visi ēbrēji sacīja; Viņa asinis nāks pār mums un pār mūsu bērniem.Nekas neatlika ,kā Poncijam Pilātam bija vien jāatlaiž vaļā šo BARABU, un jānotiesā Jēzus Kristus uz NĀVI. Ceturdien, mūsu ēras 29, gadā. 11.aprīlī (Pēc jaunā stila kalendāra )- pēdēja jūdu ēbrēju LIELDIENU DIENĀ, Tās tika svinētas 7 - septiņas dienas....

Tā bija nopietna apsūdzība, ko izvirzīja Jūdu Priesteri, no kuras nevarēja tā vienkārši atkratīties..Pārbaudītājs no Romas protams,ieinteresēsies par šo notikumu, tikko saņems attiecīgu ziņojumu. Un nav svarīgi, Vai Jēzus Kristus ir vai nav vainojams nodarījumos,kuros apsūdz...Romiešu amatpersona droši vien nepalaidīs garām iespēju kaitēt Poncijam Pilātam augstākās pavēlniecības acīs. Pilāta sieva Prokula redzēja sapni; Jēzus zeltītās drānās ar Nimbu ap galvu stāv uz ceļiem pie kājām kādai būtnei ,kas izstaro gaismu. Šī būtne bija daudzkārt lielāka par Jēzu Kristu un svētīja Jēzu, teikdams , Mans mīļotais DĒLS, es svētīju tevi un dodu tev Ticību un Debesu Spēku. No rīta Prokula piecēlās satraukusies un asaras liedama,lūdz savu vīru Pilātu saudzēt Jēzu Kristu. Nekad vēl Poncijs Pilāts nebija redzējis savu sievu tādu, taču viņš vairs neko nevarēja darīt. Diemžēl Jēzus Kristus bija iekļuvis varas dzirnavās un nebija no kurienes gaidīt glābiņu. Poncijs Pilāts ļoti mīlēja savu sievu,labprāt ieklausījās viņas padomos. Pilāta sievs Prokula bija ticīga ,maiga rakstura sieviete. Pilāta vecākais dēls bija tikpat labsirdīgs un līdzzcietīgs,kāviņamāte, Pilātam un Prokulai bija divi dēli un viena meita. Tad Poncijs Pilāts nolēma izmantot pēdējo izdevību glābt Jēzu Kristu un pēc Jūdu paražas Lieldienu svētkiem par godu atlaist brīvībā vienu ieslodzīto, pēc TAUTAS VĒLĒŠANĀS. Tika nolemts piedāvāt ēbrēju tautai divus kandidātus Slepkavu BARABU un taisno vīru JĒZU KRISTU. Pilāts nevienu mirkli nešaubījās,ka cilvēki dos priekšroku JĒZUM KRISTUM.

Valdnieks Hērods bija tajā laikā atbraucis uz Jeruzālemi svinēt Lieldienas un bija apmeties savā pilī. Tajā laikā Pilāta atiecības ar Hērodu bija nedaudz saspringtas, Pirms tam nemieros Jēzuzālemā Romiešu kareivji bija nogalinājuši dažus galilejas iedzīvotājus. Sūtīdams Jēzu Kristu pie valdnieka Hēroda , Poncijs Pilāts varēja ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus, Pirmkārt, viņš noņemtu sev nopleciem visu atbildību par taisnā vīra Jēzus Kristus dzīvību. Otkārt ,parādītu cieņu Galilejas valdniekam Hērodam, nosūtot viņam sodīšanai viņa padoto. Kā jau Pilāts bija cerējis, Hērods jutās glaimots par tādu Romiešu pavaldoņa uzmanības apliecinājumu, Kopš tās dienas abi salīga Mieru. Valdnieks Hērods ieraudzījis apcietināto Jēzu Kristu,kas stāvēja viņam pretī, ļāvās jautrībai, Šis cilvēks uzskatot sevi par DIEVU. Valdneiks Hērods ar saviem galminiekiem pēc sirds patikas pasmējās par Jēzu Kristu, aizsūtīja viņu atpakaļ pie Poncija Pilāta. Valdnieks Hērods, zinādams par Jēzu Kristu milzīgo popularitāti vienkāršas ēbrēju tautas vidū, negrsījās uzņemties atbildību par Jēzus Kristus Nāvi, ļaudams Romiešiem pašiem pabeigt šo netīro darbu. Pilāts saņēmis Jēzu Kristu atpakaļ sasauca ēbrēju priesterus,lai pateiktu viņiem, Jūs atvedāt pie manis šo cilvēku,kurš it kā maitājot ēbrēju tautu. Un lūk, es jūsu klātbūtnē visu pārbaudīju, bet neatradu šā cilvēka vainu tajos nodarījumos,kādos jūs priesteri viņu apsūdzat Un Valdnieks Hērods tāpat,jo es sūtīju viņu pie Hēroda. Vīņā nav nekā tāda,par ko būtu jāsoda ar Nāvi. Tāpēc es viņu sodīšu,bet pēc tam atlaidīšu BRĪVĪBĀ. Pilāts negribēja stingri sodīt nevainīgo Jēzu Kristu, viņam kļuva žēl šī sludinātāja,kuru ienīst paši ēbrēju tautieši Vēl jovairāk tāpēc,ka Pilāta sieva redzēja zīmīgu sapni un sacīja savam vīram : Nenodari neko šim taisnajam vīram Jēzum,jo es sapnī dabūju ciest viņa dēļ. Taču ēbrēju Priesteri Pilāta paskaidrojumus neklausījās un sāka skaļi klaigāt.;SIT VIŅU KRUSTĀ. Pilāts to darīt negribēja un atteicās ,kā vien varēdams. Ņemiet viņu un sitiet krustā paši,jo es viņā nekādas vainas neatrodu. Jūdu Priesteri, viņam atbildēja; Pēc mūsu likumiem šim cilvēkam jāmirst,jo viņš padarījis savi par DIEVA DĒLU.! ! !. Ja tu viņu palaidīsi vaļā, tad neesi Imperatora draugs, Katrs ,kas uzdodas par vladnieku ,ir Imperatora pretinieks, Tā bija pārsteidzoša pretruna, Jūdi ēbrēji priesteri apvainoja Romiešu pavaldoni Pilātu , Romas Imperatora ienaidnieka slēpšanā...

Pārvaldnieks Pilāts izgāja pie Jūdiem un paziņoja tiem Es viņā nekādas vainas neatrodu.Satricinātie jūdu priesteri sāka skaļi neapmierināti runāt  un pieprasīja sodīšanu. Prokurators Pilāts, tik tikko spēdams valdīt dusmas, drūmi skatījās uz saniknotajiem jūdu priesteriem un domāja, ar kādu prieku, viņš dotu pavēli kareivjiem šo Jūdu drūzmu iztrenkāt. Diemžēl tieši šajā laikā nebija iespējams to izdarīt jo šajās dienās uz Jūdeju bija atbraucis augsts ierēdnis no ROMAS ,lai pārbaudītu,kā veicas ar attālāko provinču pārvaldīšanu Vai nenotiek varas lietošana nevietā, vai tiek ievērotas ROMIEŠU TIESĪBAS  un visi kārtīgi maksā nodokļus,kādā noskaņojumā ir vienkārša tauta. Niknais, cietsirdīgais, alkatīgais revidents nevarēja ciest Pilātu un ar patiku noklausījās visas sūdzības un kristiku par prokuratoru Pilātu. Poncijs Pilāts uztraucies gaidīja pārbaudes rezultātus, tādi apmeklējumi no ROMAS nereti beidzas ar pārvaldnieku gāšanu no amatiem,ja tie bija kaut kā noziegušies , Pilāts bija tik nemierīgs,ka nevarēja atrast sev vietu. Un te vēl uzkūlušies Jūdi ar savu taisno vīru Jēzu Kristu. ,,sasodīts.Ko lai iesāk,kā lai ar godu iziet no šī stāvokļa ,nav skaidrs. Tad prokurators Pilāts sadzirdēja troksni ,kāds teica ; Viņš tracina ļaudis no Galilejas līdz Jeruzālemei. Un tad Pilātam iešāvās doma, Tātad šis sludinātājs ir no Galilejas ? Pilāts nopriecājās, Lūk arī izeja, Galileja atrodas blakus Jūdejai, tur valda ķēņiņš Hērods Antipa. Lai viņš tiesā savu padoto Jēzu Kristu.

Prokurators Pilāts uzmanīgi uzklausījis sarunbiedru, nosprieda,ka nekā bīstama runās nav. Jēzus Kristus nav dumpinieks vai musinātājs, bet ir pavisam mierīgs cilvēks bez kāda kareivīguma, Visi Jēzus Kristus sprediķi ir pilni mīlestības pret Tuvāko. Pilāts nebija muļķis un labi pazina cilvēkus, citādi viņa karjera nebūtu bijusi tik žilbinoša Šis gudrais un pieredzējušais valstsvīrs redzēja,ka pie viņa  tiesāšanai atveduši taisnu vīru un pūlas to uzdot par ļaunu vilku. Pilāts ,protams saprata,ka Jēzus Kristus aresta galvenais  iemesls ir viņa sprediķi par JAUNO TICĪBU . Tieši tie satricināja Jūdu priesterus, ROMIEŠUS Šīs runas nekādi neapdraudēja. Jēzus Kristus, būdams tik draudzīgs un atklāts, nekādi nebija līdzīgs bruņotas sacelšanas organizētājam. Pilāts savas dzīves laikā bija redzējis daudzus dumpiniekus un miera traucētājus. Viņš saprata,ka Jēzus Kristus nekādā ziņā nav līdzīgs nevienam no tiem. Šis cilvēks nevarēja kūdīt ēbrējus uz asinsizliešanu. Vis drīzāk , kāds mēgina izmantot Jēzu Kristu, viņa autoritāti vienkāršas tautas vidū politiskajiem mērķiem. bet pats Jēzus Kristus ar savu mācību par DIEVA VALSTĪBUir tik tālu no šīszemes lietām,ka turēt viņu aizdomās par vēlmi sagrābt varu ir GRĒKS..Vēl vairāk Pilāta dvēselē iezagās šaubas, Kādā brīdī viņam likās,ka Jēzus Kristus tiešām ir tas,par ko uzdodas - DIEVA DĒLU. ROMAS intrigās pieredzējušais prokurators ,cilvēku netikuma pazinējs, pilnībā apjuka, ieraudzījis , šo taisno vīru Jēzu Kristu, tik ļoti viņš atšķīrās nocitiem cilvēkiem, atgādinādams,kādu būtni ne no šīs pasaules. Pilāts klusībā nolēma, ka vislabāk būtu neuzņemties Grēku un palaist vaļā Jēzu Kristu, Kas lai zina,ja nu tas tiešām ir DIEVA DĒLS, un prokuratoram pēc tam nāksies atbildēt par to, ka izlējis nevainīga cilvēka Jēzus Kristus asinis.

No Virspriestera Kajafas Jēzu Kristu aizveda uz pretotiju - karaspēka nometnes vietu,kur atradās romiešu pavaldonis Pilāts Poncijs. Pilāts izgāja pie negaidītiem viesiem un ziņkārīgi aplūkoja Jēzu Kristu Cilvēku par kuru viņš bija dzirdējis tik daudz neparasta un brīnumaina. Pilāts dzīves laikā bija taisnīgas vīrs, Viņam piemita spēcīga intuīcija un gaišredzība ,kā mēdz sacīt,viņš redzēja cilvēkam cauri. Tāpēc Jēzus Kristus viņam iepatikās jau pēc pirmā skatiena. Pilāts sacīja; Kādā noziegumā jūs pasūdzt šo cilvēku ? Priesteri  atbildēja ; Ja viņš nebūtu ļaundaris, tad mēs viņu nebūtu veduši pie tevis. Pilāts sacīja priesteriem; Tad ņemiet viņu un sodiet paši pēc saviem likumiem. Jūdu priesteri atbildēja Mums nav atļauts nevienu sodīt ar nāvi. Mēs noskairojām ,ka viņš samaitā tautu un aizliedz maksāt nodokļus valdniekam, devējot sevi par Kēninu. Jūdu priesteri nesāka skaidrot Pilātam,kāds ir Sinedrijas spriedums. Pilāts bija romietis, viņš pret jūdu ticību izturējās nicīgi un protams, netiesātu Jēzu Kristu par Jūdu likumu pārkāpšanu. Pilāts Poncijs atkal vaicāja Jēzum Kristum ; Tu esi Jūdu Kēniņš ? Vai tu pats to saki, vai arī tev par mani to sacījuši citi ? Pēc tam Pilāts teica : Vai tad es esmu Jūds ? Tevi man nodeva tav tauta un augstie priesteri,Ko tu viņiem esi nodarījis ? Ko tu sludini? Ko māci ?. Pilāts Poncijas ,kurš dzīvoja pēc principa Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs ,ieraudzījis niknumā izvaikstītās jūdu priesteru sejas, tūliņ juta simpātijas pret Jēzu Kristu. Prokurators Pilāts neieredzēja Jūdu Priesterus ,Ja viņam būtu dota vara, viņš jau sen būtu licis nojaukt Dievnamu un apkaut garīdzniekus. Taču romiešu imperators Tibērijs nososdīja pārliecīgu cietsirdību pret iekarotām tautām,kas pievienotas impērijai un sacīja ; Gudrs gans tikai cerpj aitas, bet nenogalina tās. Pilāts, klusībā brīnīdamies par apsūdzotā Jēzus Kristus mieru. Pasauca viņu malā un ilgāku laiku runājās divatā .Aci pret aci, bez lieciniekiem, Prokuratoru Pilātu interesēja ,kā Jēzus Kristus izraisīis tik negantu Jūdu priesteru naidu. Jēzus Kristus sāka stāstīt par savu Jauno ticību,ko viņš sludinot par DIEVU,KAS VISĀM TAUTĀM IR VIENS, Par saviem klejojumiem pa pasauli,par mierīgo visas CILVĒCES NĀKOTNI.

Kā tad patiesībā māceklis Pēteris atteicās no Jēzus Kristus.?  Pēteris trīsreiz noliedza Jēzu Kristu,bet gluži tā,kā aprakstīts Bībelē,,, tas bija nedaudz citādāk. Pirmoreiz Pēteris nodeva Jēzu Kristu,kad aresta laikā Getzemanes dārzā apjuka un nemēgināja savu skolotāju izglābt. Nevis Pēteris uzbruka dievnama sargam ar zobenu,bet gan māceklis Makārijs izrāva zobenu no maksts,kas bija mulsumā sastingušajam Pēterim pie jostas un zvēla ar to vienam no gūstītājiem.Otra reize,kad Pēteris noliedza Jēzu Kristu,ir attēlots šis stāsts Bībele. Pēteris kopā ar Jāni Cebedeju devās pakaļ sagūstītajam Jēzum Kristum uz augstā priestera māju. Tur Pēteri pazina un autāja Vai tu neesi viens no šā cilvēka mācekļiem? Vai tas neesi tu, kas esot redzēts dārzā kopā ar viņu ? Pēteris atbildēja : Nē es šo vīru nepazīstu. Trešā noliegšanas reize bija tā,kad Jēzu Kristu veda uz soda vietu, Pēteris un citi apustuļi paslēpās cilvēku burzmā. Un kad tika uzdots jautājums ;Vai nepanāktu uz priekšu visi tie,kas staigāja kopā ar viņu ??? Visi Apustuļi klusēja, tā noliegdami savu skplotāju JĒZU KRISTU....

Māceklis Pēteris sekoja Jēzum Kristum, cenzdamies turēties pa gabaliņu. Viņš pat iegāja augstākā priestera dārzā un nemanīts apsēdās stap kalpiem pie ugunskura,lai pavērotu,kas notiks tālāk. Augstais priesteris Kajafa,un viņa garīdznieki bija sapulcējušies, meklēja viltus liecības pret Jēzu Kristu,lai sodītu viņu ar Nāvi,kā aprakstīts Bībelē; ceturdienas naktī notvēra,tajā pašā naktī notiesāja un tajā pašā piekdienā sita krustā. Patiesībā Jēzus Kristus tiesāšana ilga 4.dienas.Tā sākās piekdienas rītā, 5.aprīlī. un beidzās tikai pirmdien 8.aprīlī, vēlu vakarā. Šajā laikā tika noklausīti 112. liecinieki,kuri sniedza viltus liecības pret Jēzu Kristu. Virspriesteris Kajafa nešaubīgi bija noskaņots pret Jēzu Kristu. Jēzus nesa cilvēkiem Jaunu religiju,kas varēja apdraudēt augstā priestera varu. Kajafa bija grūtas izvēles priekšā,Vajadzēja atrast Jēzus Kristus rīcībā kaut ko noziedzīgu. Jo Jēzu Kristu nevarēja notiesāt par to,ka viņš aicināja ēbrēju tautu sacelties pret  Romiešiem. Tāda rīcība izraisītu to ēbrēju sašutumu,kuri bebija mierā ar romiešu varu. Jēzu Kristu nevarēja sodīt tikai par to,ka viņš nosaucis sevi par Jūdu Kēniņu. Jēzus Kristus autoritāte bija neapstrīdama un būtu grūti paredzēt ,kādas sekas šāds solis varētu izraisīt. Tāpēc Virspriesteris Kajafa,labi zinādams ,ko Jēzus Kristus mācīja cilvēkiem uzdeva viņam viltīgu jautājumu; Melš,ka tu esot DIEVA DĒLS ? Jēzus Kristus aptiprinoši atbildēja Mēs visi esam DIEVA BĒRNI. Pēc jūdu likumiem nasaukt sevi par DIEVA DĒLU, nozīmēja zaimošanu. Lūk par to gan varēja notiesāt uz Nāvi. Pašiem Ēbrējiem nebija tiesību izpildīt Nāves spriedumu. Vienīgi Jūdejas pavaldniekam Poncijam Pilātam bija vara pār sodāmā cilvēka dzīvību un nāvi. Tādeļ augstais priesteris Kajafa apspriedās ar sinedrijas tiesnešiem un pēc tam likuši Jēzu Kristu sasiet un pēc tam aizveda pie Pārvaldnieka Poncija Pilāta un nodeva viņa rokās Jēzu Kristu.Oterdienas rītā 9.aprīlī rītā Jēzus Kristus nokļuva ROMIEŠU tiesātāju rīcībā.

Vispirms Jēzu Kristu aizveda pie priestera Anni ,Kajafas sievastēva,kurš tajā gadā bija augstais priesteris. Šis augstais priesteris Anni sāka iztaujāt Jēzu Kristu par viņa mācību,lai noskaidrotu,kādeļ pie viņa nāk cilvēku pūļi,ko viņš sludina,kāpēc viņam visi tā tic un visur apsveic kā valdnieku. Priesteris Anni bija dzirdējis par daudziem brīnumiem ,ko darījis viņa gūsteknis, tāpēc sākumā runāja ar Jēzu Kristu mīlīgi un pieglaimīgi,jo cerēja, ka Jēzus Kristus viņam atklās savus burvju noslēpumus un magiskos buramvārdus. Taču Jēzus Kristus viņam atbildēja; Es allaž esmu mācījis atklāti, SINAGOGĀ ,un Dievnamā,kur vienmēr sanāk JŪDI ,bet slepeni neesmu sludinājis neko,Ko tieši gribi uzzināt??? Pajautā tiem, kas dzirdējuši manas runas ,ko esesmu teicis. Šie cilvēki zina visu,ko esmu runājis. Kāpēc viņiem pret mani ir tāda atieksme, es nezinu,.Par to jāvaicā viņiem, bet es neko sliktu nemācu. Stāstu ka DIEVS ir viens,ka viņiem DIEVS jāmīl un jāciena. Nekādas nedzirdētas patiesības neesmu atklājis. Kad Jēzus Kristus to visu bija pateicis, viens no kalpotājiem,kas stāvēja tuvumā,iesita Jēzum pa vaigu, uzsaukdams;Vai tu atbildēsi augstajam priesterim, Jēzus Kristus sacīja ;; Ja esmu sludinājis kaut ko sliktu,tad parādi,kas ir slikti, Ja labu,par ko tu mani sit ???  Priesteris Anni pamatīgi noskaitās,kad redzēja,ka Jēzus Kristus paliek pie sava un nosūtīja gūstekni pie sava znota priestera KAJAFAS... Dievnama sargi ,kas bija apcietinājuši Jēzu Kristu, aizveda viņu pie augstākā priestera Kajafas,pie kura jau agri no rīta bija sanākuši rakstu mācītāji un vecākie priesteri. Tik svarīgu lietu nevarēja atlikt uz vēlāku laiku, Visi labi saprata,kādas briesmas viņiem priesteriem nozīmē šis cilvēks Jēzus Kristus, tāpēc steigšus skrēja šurp, neraugoties uz Religiskajiem aizliegumiem,kas ir saistītas ar LIELDIENĀM....

Jēzus Kristus paaicinājis līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus,kopā ar viņiem pagāja malā. Mazliet attālinājušies no pārējiem mācekliem, pilnīgā vientulībā viņš sāka lūgt. Mans tēvs. Ja iespējams,tad lai šis kauss iet man garām. Kaut gan ,ja neko nevar mainīt, tad lai ir ,kā būdams. atgriezies Jēzus Kristus atrada Pēteri, Jāni un Jēkabu guļam.Jēzus uzmodināja viņus un pārmatoši sacīja; Kas noticis,vai neviens no jums nevarēja palikt nomodā kopā ar mani. ? Palieciet nomodā un lūdzaties,lai nekristu kārdināšanā, gars ir modrs,bet miesa vāja. Lūk,nāk tā stunda,kad cilvēka dēls nonāks grēcinieku rokās. Celieties iesim. Šajā laikā sāka piepildīties Jēzu Kristus visļaunākie paredzējumi. Kad Jūda Iskariots ieradās norunātā vietā, sazvērnieku tur nebija, bet viņu sagaidīja Dievnama sardze. Apcietinājuši Jūdu Iskariotu sargi devās uz GETZEMANES dārzu, Viņi jau zināja visu par tuvo sacelšanos, tādeļ steidzās nokert Jēzu Kristu. Jēzus Kristus ieraudzījis savu brāli Jūdu Iskariotu apbruņotu dievnama sargu ielenkumā, tūliņ saprata,ka sazvērnieku plāni par sacelšanos ir izgāzušies. Jēzus Kristus par savu nākotni zināja visu. Un bija gatavs jebkādam iznākumam,skaidri nojauzdams.,kas viņu gaida. Ja cilvēki paskatamies Bībelē ,visi evaņgēlisti vienprātīgi liecina to pašu,ka Jūda Iskariots ir nodevis savu brāli Jēzu Kristu un atvedis pie viņa ar zobeniem un pīķiem bruņotus deivnamasardzi. Patiesībā Jūda Iskariots nevienu netika nodevis.Viņš neatveda pie Jēzus Kristus bruņoto dievnamasardzi,jo pats nonāca apcietinājumā, Mācekļi - Apustuļi ,kuri nezināja,kur un pāpēc aizgāja Jēzus brālis Jūda Iskariots,glži saprotamā kārtā nolēma,ka viņš visus nodeva. Jūda Iskariots nekad netika teicis slavenos vārdus; Kuru es noskūpstīšu, tas būs viņš, ņemiet viņu ciet... Tā ir uzrakstīts Bībelē. Jēzus Kristus,kas vairākus gadus bija sprediķojis lieliem cilvēku pūļiem visā zemē, daudzi tāpat pazina, atcerēdamies viņa seju. Taā laikā grūti bija atrast kādu,kas būtu izdaudzinātāks un populārāks par Jēzu Kristu.Tādeļ Jūdas Iskariota pakalpojumi skolotāj uzrādīšanai gluži vienkārši nebija vajadzīgi. Un Jēzus Kristus netika teicis arī vārdus, Lūk ,kur iet tas,kurš mani nodevis. Jo Jēzus Kristus labi zināja,ko dara viņa brālis Jūda Iskariots,vēl vairāk viņš pats sūtīja Jūdu Iskariotu veikt uzdevumu, sacīdams DARI TO,KAS TEV JĀDARA. Ieraudzījis dievnama sardzi Jēzus Kristus ar rūgtumu pateica ; Kāpēc ,jūs nākat pēc manis,kā pēc laupītāja ,ar zobeniem un pīķiem? Visaizvainojošāk likās,ka Jēzu Kristu apcietināt nav ieradušies paši romieši,pret kuriem tika gatavota sacelšanās,bet paši tautieši ĒBRĒJI.. Kad Dievnamasargi sagrāba Jēzu Kristu, viņš nepretojās un par to brīnijās visi viņa mācekļi. Mācekļi nesaprata Jēzus Kristus padevību,jo parasti šādos gadījumos Jēzus Kristus Hipnozēja uzbrucējus un ātri aizgāja. Taču tajā reizē Jēzus Kristus nezin kāpēc mierīgi ļāva sevi apcietināt. Tajā vakarā ap Jēzu Kristu bija sanākuši ne tikai apustuļi, bet arī daudz citi pielūdzēju - sekotāju ,kuri atradās Getzemanes dārzā. Viens no mācekļiem vārdā Makārijs - jauns puisis ,kuram bija 21. gads un kurš ārkārtīgi pieķērās Jēzum Kristum, neizturēja ,izvilka zobenu no maksts,kas karājās pie jostas Pēterim un zvēla pa ausi sargam,kuru sauca Malhs. Jēzus Kristus negribēdams pieļaut asinsizliešanu ēbrēju starpā,apturēja jaunekli, teikdams; Nevajag,aizvāc ieroci,jo tas ,kurš ņem zobenu rokā, no zobena mirst. Pēc tam Jēzus Kristus apstādināja asiņošanu un izdziedināja ievainotajam sargam ausi. Dievnamasargi ielenca Jēzu Kristu un veda viņu uz Jēruzālemi. Tad visi Jēzus mācekļi atstājuši savu skolotāju, bēga projām. Dievnamasargi nevienu nevajāja,jo tiem bija vajadzīgs neviens cits kā JĒZUS KRISTUS.

Ja cilvēki tic Bībelei, tad visa Lieldienu vakarēšana bijusi mokošu tuvās tragēdijas gaidu pilna. Jēzus visu laiku runā par savu drīzo nāvi, par nodevību, piedāvā mācekļiem dzert vīnu.. Jēzus Kristus ASINIS. Cilvēki PATIESĪBĀ viss bija pavisam citādāk. Jēzus Kristus nekad nav teicis slavenos vārdus Viens no jums mani nodos. Šis notikums tika izdomāts vēlāk, lai nomelnotu Jūdu Iskariotu Jēzus mīļo brāli.Garīdznieki tā gribēja ar melīgu sāstu  nomelnot Jēzus Kristus brāli Jūdu Iskariotu. Jūda Iskariots uzmanīgi sekoja apustuļu uzvedībai,klausījās ,ko viņi runāja un centās uzminēt ,ok domāja. Tajā laikā mācekļu starpā sākās strīdi un ķildas. Daudzi nebija mierā ar notikumu gaitu,daži pat nožēloja ,ka piebiedrojušies Jēzum Jūda Iskariots stāstīja Jēzum ,cik dažāds ir mācekļu noskaņojums,ka daudzi zaudējuši dūšu, strīdas,kurš būs galvenais,apskauž cits citu. Vairāki mācekļi Jūdu Iskariotu nevarēja ciest,pastāvīgi centās viņu nomelnot. Apskauda viņu,jo uzskatīja, ka Jēzus Kristus viņam parāda īpašu labvēlību. Tādeļ Evaņgēlijos ,kurus rakstījuši mācekļi Jūdas Iskariota tēls zīmēts vismelnākās krāsās. Dažkārt Jūdas Iskariota rīcība tika pārprasta.. Pēc paražas Lieldienu vakarā līdz noteiktai stundai vajadzēja gavēt. Jēzus Kristus ,kurš pamanīja ,ka viņa mācekļi ir pamatīgi izsalkuši, nepacietīgi lūkojas uz klāto galdu, nolēma sapulcējušos cilvēkus nemērdēt badā un sākt maltīti ātrāk. Arī agrāk ne reizi vien garīdznieki farizeji aizrādīja ,ka Jēzus Kristus uz religisko ceremoniju skatījās caur pirkstiem un nemēdza gavēt, tāpēc viņš pats pārlauz maizi,pasniedza mācekļiem vīnu un sacīja; Maize tā ir miesa, vīns ir asinis, Bez miesas un bez asinīm cilvēks nevar iztikt, tāpat nevar iztikt arī bez ēšanas. Ēdiet un dzeriet. Jēzus Kristus apmēca maizi vīnā un pasniedza to Jūdam Iskariotam Pēc ēbrēju tradīcijas šis žests nozīmēja lielas mīlestības un īpašas labvēlības parādīšanu Jēzus Kristus ar nožēlu pamanīja ,ka Jūda Iskariots noskaņots izlēmīgi , neviens un nekas viņu nevarēs apturēt. Un Jēzus Kristus uzrunāja Jūdu Iskariotu , teikdams tādus vārdus Dari ātrāk to ,kas tev jādara. Tā viņš lika noprast,ka vairs nemēginās pārliecināt brāli.lai tas nerīkojas sasteigti un ja Jūda Iskariots visu negrozāmi izlēmis,lai īsteno savu slepeno plānu. Klātesošie mācekli pat nesaprata,par ko ir runa,ko tieši Jēzus Kristus vārdi nozīmē. Patiesībā Jēzus brālim Jūdam Iskariotam noteiktā vietā vajadzēja tikties ar sazvērnieku pulciņu. Dumpinieki gribēja atbrīvot savu vadoni BARABU un sākt vispārēju sacelšanos. Kad Jēzus Kristus brālis Jūda Iskariots aizgāja, Jēzu Kristu mocīja ļauna priekšnojauta,uzmanīgi aplūkojis savus māceklus Un negaidot sacīja Jūs visi šonakt mani noliegsiet, kā teikts rakstos; Satriekšu ganu un ganāmpulka aitas izklīdīs. Pēc savas augšāmcelšanās es jūs satikšu GALILEJĀ Maceklis Pēteris viņam atbildēja Arī tad,ja visi no tevis atteiksies, es tevi nekad nenodošu. Jēzus Kristus teica ; Bet es tev saku patiesi,šajā naktī vēl gailis nebūs dziedājis,kad tu jau būsi trīsreiz mani noliedzis. Bet Pēteris saka; Pat tad, ja man būtu jāmirst kopā ar tevi, es no tevis neatteikšos Kaut ko līdzīgu apgalvoja visi Jēzus mācekli. Viņi nespēja saprast ,kas notiek ar Skolotāju un kāpēc Jēzus Kristus tik savādi runā.Kad satumsa Jēzus Kristus ar saviem mācekļiem nevienam nemanot ,ieradās GETZEMANES dārzā Olīvkalnā. Jēzum Kristum bija smagi ap sirdi. Jūda Iskariots tik ilgi neatgriezās , Jēzus Kristus nojauta nelaimi.

Ebrēji svin Lieldienas pēc sava mēness kalendāra -NISANA mēneša četrpadsmitjā naktī 29. gada . lielidienas pēc mūsu laika kalendāra bija 5.aprīlī. Lieldienu priekšvakarā visiem ēbrējiem vajadzēja pagatavot upurjēru svētku galdam. Tas bija jāapēd šajā naktī. Ceturdienā 4.aprīlī. ,kad tika nokauts Lieldienu ērs. Jēzus Kristus izrīkoja divus savus māceklus Pēteri un Jāni., sacīdams viņiem Ejiet uz pilsētu. Tur satiksiet cilvēku,kas nesīs ūdens krūku. Sekojiet viņam Mācekļi tiešām satika vīru,kas nesa krūku. Tas bija zēna tēvs,ko Jēzus Kristus kādreiz bija izdziedinājis. Zēna vārds bija MARKS. tas pats Marks,kurš vēlāk uzrakstīs vienu no evaņgēlijiem Lieldienu vakarēdienu vajadzēja baudīt viņa tēva mājā, Sapulcējušies uz šo vakarēšanu, Jēzus Kristus un viņa mācekļi nomazgāa sev kājas. Tā viņi darīja katru dienu,jo alaž staigāja basām kājām. Jēzus Kristus sacīja, ka zeme esot māte,kas uzturot savus bērnus,dāvājot tiem dzīves spēku, tādeļ cilvēks,kas staigā basām kājām, caur kāju pēdām saņem no zemes tā spēku. Jēzus Kristus allaž ievēroja tīrību un mācīja arī savus mācekļus tā darīt. Bībelē stāstīts ,ka Jēzus Kristus ,gribēdams pasniegt pazemības un paklausības paraugstundu. pats savām rokām apmazgāja kājas katram no viņiem. Cilvēki - PATIESĪBĀ  nekā tāda nebija,katrs pats apmazgāja sev kājas. Tikai mācekli ,apliedami cits citu ar ūdeni līksmi jokojās un smējās. Mācekļi nebūt nesēdēja svinīgi ar nopietnām sejām ,kā dažkāt viņus mēdz attēlot gleznās un freskās. Visi Apustuļi bija jauni, veseli un energiski puiši, tāpēc apsēdušies pie galda, viņi aizrautīgi tērzēja un bārstīja asprātības. Šis vakarēšana nekādā ziņā nebija līdzīga skumīgām apnicīgu svētuļu sanāksmēm. Arī LIELDIENU  vakarā nebija citādi.Šajā vakarā pie galda sēdēja nevis 13. cilvēku,kā parasti mēdz apgalvot, bet gan 15. cilvēku. Jēzus Kristus , 12, viņa mācekļu ,,mājas saimnieks un viņa dēls.Abi saimnieki,kā pieņemts sēdēja goda vietās līdzās Jēzum Kristum. Kreisajā pusē nākamais evaņgēlists Marks un labajā pusē viņa tēvs. Mācekļi bieži strīdējās savā starpā,kurš sēdēs līdzās SKOLOTĀJAM .Pats Jēzus Kristus nevienu īpaši neizcēla ,katrs māceklis varēja pretendēt uz vietu viņam blakus. Lai mācekļi nestrīdētos savā starpā par vietām piegalda. Jēzus Kristus izdomāja APAĻO GALDU. Tagad neviens no mācekliem nesēdēja stūrī un visi bija apmierināti. Pēc dažiem gadsimtiem šo pašu apaļā galda ideju atkātoja legendārais Karalis Artūrs, kurš tādejādi apsēdināja savus uzticamos bruņiniekus, tāpēc viņus sauca par Apaļā galda bruņiniekiem. Cilvēki - Patiesībā Apaļo galdu izdomāja, izgudroja nevis karalis Artūrs,, kā mēdz uzskatīt, bet gan pats JĒZUS KRISTUS. Bībelē pat atrodams mīklains izteikums,ka viens no mācekļiem, ko Jēzus Kristus mīlējis, gulējis pie viņa krūtīm. Kādi šo vārdu izskaidrojumi tikai nav minēti. Cilvēki - PATIESĪBĀ. šis teikums nozīmē ,, Gulēja noliecis galvu uz Jēzus Kristus pusi.Reizēm ,kad mācekli sasēdās ap ugunskuru, kādam no mācekliem iesnaudoties galva noliecās uz Jēzus Kristus pusi.Lieldienu vakarēšanā visi sēdēja tieši pie apaļā galda. Kā parasti uz galda atradās Maca - neraudzēta maize, rūgtu garšzāļu piedevu un varīts jērs,ko vajadzēja apēst , nesalaužot nevienu kaulīņu. Galdā tika celtas arī citas uzkodas Sarkanais vīns, mājas siers, sīpoli, vārītas olas pat ābolu pīrāgs. Jēzus Kristus nemēdza stingri ievērot Jūdu ēbrēju religiskos priekšrakstus,kuros sīki norādīts,kā jānotiek Lieldienu mielastam. Jēzus Kristus teica,ka neesot vērts pievērst uzmanību visādiem sīkumiem, Galvenais ,lai cilvēks dvēselē būtu uzticīgs DIEVA, ar to pietiks. Pie galda viņus apkalpoja divas sievietes Marka sievs un viņa Māte. Gatavot ēdienu palīdzēja kalpone, taču viņa pie viesiem neiznāca.

Tuvojās laiks,kad pienācis svinēt visiemīļotākos Jūdu pavasara svētkus LIELDIENAS.Jēzus Kristus ar saviem mācekliem no Kaperrnaumas devās uz Jeruzālemi. Jeruzālemē Jēzus Kristus satika savu brāli Jūdu Iskariotu.    Jūda Iskariots pastāstīja Jēzum par dumpinieku - sazvērnieku plāniem. Viņi bija nolēmuši Lieldienu naktī negaidot uzbrukt Romiešiem un atbrīvot no gūsta savu vadoni Barabu. Galvenā loma Barabas atbrīvošanā bija paredzēta Jēzus brālim Jūdam Iskariotam. Tieši viņam bija jāstājās bruņotās karavīru nodaļas priekšgalā, sākot cīņu ar romiešiem.Jēzus Kristus,kā vien varēdams, centās atrunāt savu mīļo brāli Jūdu Iskariotu.Viņš lūdza Jūdu to nedarīt, brīdinādams,ka drīz vien visi viņu nodomi mainīšoties.Taču Jūda Iskariots bija nepielūdzams, un Jēzus Kristus saprata,ka viņu vest pie prāta neizdosies. Abi jaunie cilvēki tā runādami tā aizrāvās, ka nepamanīja turpat netālu stāvošo farizeju Jūdu,kurš dzirdēja abu sarunu. Šis farizejs Jūda ,uzzinājis par briestošo sacelšanos jutās pamatīgi pārsteigsts. Nedaudz padomājis viņš nolēma rīkoties ,Jāapstādina Jūda Iskariots par katru cenu, Tāpēc farizejs Jūda slepeni devās pie Jūdu galvenajiem priesteriem un pastāstīja par briestošo dumpi.Virspriesteris Kajafa, padzirdējis par dumpi, aplam pārbijās. Viņu pilnīgi apmierināja mierīgā, pārticīgā dzīve pie romiešiem. Sacelšanās dumpis,noteikti izpostīs šo idilli.Un ja sajukuma laikā romieši izposta Jūdu Dievnamu.? Ja nu romiešu Imperators aizliegs tajā noturēt dievkalpojumus un upurēšanu. Tās taču būtu visas viņa labklājības beigas. Virspriesteris Kajafa bija saņēmis savu amatu no Poncija Pilāta.un katru gadu par šo ienesīgo vietu maksāja viņam zināmu summu. Virspriesteris Kajafa nepavisam negribēja to visu zaudēt,kaut kādu dumpinieku dēļ.It īpaši Kajafu nobaidīja ziņa,ka sazvērnieku rindās iejaucies Jēzus Kristus brālis Jūda Iskariots. Bet kāda vieta šajos nemieros paredzēta pašam Jēzum Kristum. Ja nu šis sludinātājs,izmantodams šo stāvokli, stājas cilvēku pulku priekšgalā. Ko Jēzus Kristus darīs ar farizejiem, rakstu mācītājiem un priesteriem,ja uzvarēs. Pat domāt par to bija bail. Virspriesteris Kajafa baidījās no Jēzus Kristus vairāk nekā no Romiešiem. Jēzus Kristus ar savām runām un rīcību mazināja Jūdu priesteru autoritāti. Tādeļ Jēzu Kristu vajadzēja dabūt pie malas par jebkādu cenu. Tieši tad Virspriesteris Kajafa sprieda sodu DIEVA DĒLAM, teikdams uzrunu saviem priesteriem,kurā paziņoja ,ka būšot labāk,ka viens cilvēks iešot bojā citu labad,nevis aiziešot postā visa ēbrēju tauta. Farizejam Jūdam, kurš bija ziņojis par šo nodevību samaksāja 30 -- trisdesmit sudraba grašus,.Šis farizejs Jūda pēc dabas bija skaudīgs un savtīgs,viņš naudu paņēma.

Jēzus Kristus smagi pārdzīvoja saņemot vēsti par Jāņa Kristītāja Nāvi. Viņa sāpes nebija remdināmas. Viņš uz trim dienām aizgāja no visiem un raudāja ,kā mazs bērns.Škita ,ka viņam zudusi dzīves jēga. It kā būtu zaudējis visu ,Māti, tēvu, brāļus un māsas visus vienā personā,jo Jānis Kristītājs viņam bija kā visi kopā. Jānis Kristītājs Jēzum bija vistuvākais cilvēks. Jēzus Kristus bieži gāja pie viņa pēc padoma, gan ne tik daudz, pēc padoma, kādzirdēt apstiprinājumu saviem vārdiem un domām,kas drūzmējās Jēzus Kristus galvā.Pat pēc tēva Jāzepa nāves Jēzus Kristus nebija bēdājies tik ļoti,kā pēc Jāņa Kristītāja nāves. Lai gan arī tēvs Jēzum nozīmēja ļoti daudz. Jāzeps bija viņu iemīlējis,kā paša dēlu. Bieži  bija žēlojis, lutinājis, daudz viņam iemācījis. Viss labais un tīrais,kas bija Jēzū,viņam bija dabas dots, tomēr daudz labestības,pacietības,sirsnības un atvērtības Jēzus Kristus saņēma arī no sava tēva Jāzepa.Jāņa Kristītāja nāve Jēzu Kristu neapturēja, gluži otrādi , tā iedvesmoja viņu izpildīt to ko bija lūdzis Jānis Kristītājs Tieši Jānis Kristītājs bija pamudinājis Jēzu Kristu nostāties uz tagadējā ceļa. Jēzus arī pats bija gatavs, tomēr Jānis Kristītājs,kā vecākais biedrs un brālis pamudināja viņu uz to ,morāli atbalstīja, stiprināja ticību un apņēmību izškirties par taisnīgu lietu.

Jā paskatāmies Bībelē , kā tiek aprakstīta Jāņa Kristītāja nāve.;;Un pienāca attiecīgā diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem un augstajiem sarīkoja mielastu. Un Hērodijas meita ienāca un dejoja un patika Hērodam un tiem,kas kopā atradās piegalda. Tad ķēniņš sacīja meitenei ;Prasi no manis ,ko gribēdama un es tev to došu. Un viņš tai zvērēja visu ,ko tu prasīsi ,es tev došu,kaut vai pusi no savas valsts. Bet tā izgāja un sacīja savai mātei ,ko lai es prasu ? Bet tā sacīja Jāņa Kristītāja galvu. Un kad viņa tūļiņ steigšus iegāja pie ķēniņa , tā prasīja, sacīdama Es gribu ,ka tu tūdaļ dotu man blodā Jāņa Kristītāja galvu. Un ķēniņš noskuma,bet zvēresta un to dēļ,kas bija piegalda, viņš negribēja to apbēdināt .Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu Un tas cietumā nocirta viņam galvu.Un atnrsa viņa galvu bļodā un deva to meitenei un meitene atdeva to savai mātei Un kad viņa mācekli to dzirdēja tie nāca paņēma viņa miesas un ielika tās kapā Marka 6,21 - 29  Legenda ēbrēju stāsta ka, Hērodija ,kad viņai sudraba bļodā pienesta Jāņa Kristītāja nocirstā galva ,paņēmusi matadatu un iedūrusi to Jāņa Kristītāja mēlē, sacīdama Tagad tu vairs nerunāsi par mani ļaunu. Šajā stāstā ir ļoti dīvaini savijusies Patiesība un melīgi izdomājumi Patiesībā stāts par Valdnieka meitas Salomes deju ir vistīrākā melīgākā izdoma. Pēc tā laika paražas viesu priekšā parasti dejoja verdzenes prostitūtas un kēniņa meita vienkārši nevarēja nolaisties tik zemu ,kā dejojošās verdzenes .. Tas būtu ļoti liels pazemojums priekš Valdneika meitas... Bet tas, ka pēc Jāņa Kristītāja nāves viņam nocirta galvu un izgrieza mēli,gan ir Patiesība. Jo Jānis Kristītājs sacerēja apbrīnojami precīzas un dzēlīgas epigrammas par visiem valdnieka pils iemītniekiem, tāpēc izsmējēja Jāņa  nāve viņos izraisīja sajūsmu. Valdniece Hērodija pati savām rokām izgrieza mirušajam Pravietim Jānim Kristītājam MĒLI...

Jānis Kristītājs nomira mūsu ēras 25.gadā . 12. decembrī. Šajā dienā ļot ibieži līst lietus vai snieg sniegs, šķiet pati daba apraud dižo CILVĒKU --JĀNI KRISTĪTĀJU.