Evaņgēlijus pārveidoja Romas kristiešu garīdznieki 325.gadā. ,kuriem īpaši nerūpēja vēsturiskā patiesība. Lieta tāda,ka mūsuēras 4,gadsimtā, vairs nebija ēbrēju Jūdejas valsts un tāpēc Romiešu garīdznieki uzskatīja ka jūdeisms kā religija ir jau mirusi. Tādeļ Evangēliju labotāji romiešu garīdznieki atļāvās izrīkoties ar vēsturiskiem faktiem tik patļāvīgi. Tieši šeit ir meklējami visi BĪBELES tekstu pretrunu un neskaidrību cēloņi.

Jūdiem ēbrējiem kristības ceremonija ir sveša un pretdabiska, tāpat kā kristiešiem sveša un pretdabiska ir ēbrēju apgraizīšanas ceremonija. Jūdu farzeji Jānim Kristītājam pārmet,kas viņš ir,, ja viņš kristī ēbŗējus. Nebūdams ne Elija, ne Kristus ,ne arī Pravietis. Starp citu Elija arī bija ēbrējs. Paliek jautājums ,ja Jānis Kristītājs būtu pravietis Elija, vai tad viņam būtu tiesības kristīt visus ēbrējus ? Šī attainotā situācija Bībelē ir vilnīgs aplams izdomājums.

Tad Farizei bargi jautā Jānim Kristītājam ( Jāņa 1..25) Bībelē. Kamdēļ tad tu kristī,ja neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis. ? Apsveriet nopietni cilvēki šos vārdus. Kristietība un Jūdaisms ir divas dažādas religijas. !

Jānis Kristītājs viņiem farizejiem arī godīgi atbild ; Nē es neesmu ne Kristus, ne Elija, ne pravietis ,es esmu saucēja balss tuksnesī. ( Jāņa 1,25 ) Bībelē.

Ja paskatāmies Bībelē, Jāņa Evaņgēlijs mums rāda cilvēkiem pavisam citu ainu. Farizeji un saduķeji atnākuši pie Jāņa Kristītāja ,nevis lai nokristītos, bet lai noskaidrotu,kas viņš ir tāds ar kādām tiesībām ir sācis kristīt ēbrējus.

Un tagad paskatīsimies ,kas ir rakstīts Bībelē. Mateja 3,5 - 6... Tad pie vina izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja un viss Jordānas apgabals un likās no viņa kristīties Jordānas upē, nožēlodami savus grēkus. Padomājiet cilvēki šīs rindiņas BĪBELĒ rada vispārēju neizpratni. Tātad iznāk ,ka visus Jūdejas iedzīvotājus ēbrējus ir kristījis Jānis Kristītājs/ Ziniet mīļie cilvēki to ir grūti pat iztēloties. Paliek jautājums,kur gan pēc tam palika šie lielie nokristīto ĒBRĒJU cilvēku pūļi. Un ko tai laikā darīja Jūdejas priesteri un garīdznieki farizeji,kuriem no degungala aizveda viņu ēbrēju cilvēku ganāmpulku. Var redzēt,ka šajā vietā romas garīdznieki ir labojuši Bībeli un ir uzrakstījuši melīgu nepatiesu stāstu. Paskatīsimies ,kas ir rakstīts Bībelē vēl..Mateja 3, 7. Un redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja; - Jūs odžu dzimums 1 Kas jūs pamācīja bēgt no dusmām,kas jūs sagaida. Ja tā logiski padomā, kāpēc Farizeji un saduķeji,viskaismīgie Jūdu - ēbrēju ticības piekritēji, kuri sekoja neatlaidīgi,lai ēbrēji precīzi ievērotu visus religiskos priekšrakstus un aizliegumus. Ne no šā pēkšņi bez kāda iemesla Jūdu garīdznieki farizeji būtu nolēmuši mainīt savu religisko ticību.Skaidrības nav, kas tad jūdu garīdzniekus farizejus pamudināja uz šādu rīcību mainīt savu religiju. Šājā vietā Bībelē ir samelots. Patiesībā neviens no Jūdu priesteriem un farizejiem nav gājuši pie Jāņa Kristītāja Kristīties.

Apsveicu visus šīs grupas dalībniekus LATVIJAS VALSTS svētkos. 18. novembrī. sveic Arvīds.

  Tajā laikā Jānis Kristītājs ierosināja sarīkot šādu skaļu akciju,kurā daudzus ēbrējus varētu iepazīstināt ar Jauno Ticību. Jānis Kristītājs pierunāja Jēzu Kristu nokristīties, bet tā lai par šo notikumu sāktu runāt visā JŪDEJĀ. Jēzus Kristus kristīšana ir sīki aprakstīta Bībelē. Protams, ka arī šo stāstu 325.gadā. Romas garīdznieki pārveidoja un šos labojumus var ļoti viegli  ticīgajiem cilvēkiem pamanīt. Kristīšanas ceremonija ir no vārda KRUSTS -- ir radies pēc Jēzus Kristus sišanas krustā. Pieņēmis kristietību, cilvēks atzina krustā sistā Jēzus Kristus ticības mācību. Tagad padomājiet cilvēki. Tajā laikā ,kad darbojās Jānis Kristītājs, vēl nebija ne krustā piesistais Jēzus Kristus, ne paša Krusta. To ko tajā laikā darīja Jānis Kristītājs, Mūslaiku valodā nevar nosaukt par KRISTĪŠANU.,Tas bija kaut kas pavisam cits. Jānis Kristītājs iemērca cilvēku ūdenī, nomazgājot noviņa visus vecos grēkus Tā attīroties, cilvēks bija gatavs sākt jaunu dzīvi, viš it kā pieņēma šo Jauno Ticību. Ja paskatās Bībelē; tad iznāk,ka Jānis Kristītājs nekādi nevarēja sacīt tādus vārdus Mateja 3, 11 - 12... Es jūs gan kristu ar ūdeni un grēknožēlu,bet tas kurš nāk aiz manis, ir spēcīgāks par mani, tam es neesmu cienīgs apavus nest, viņš jūs kristīs ar svēto GARU un UGUNI.Tam vēteklis viņa rokā un viņš tīrīs savu klomu un savāks kviešus klētī,bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī. Šos vārdus Romas garīdznieki Jāņa Kristītāja mutē ielika daudz vēlāk. 4. gadsimtā,lai kristiešu garīdznieki varētu KRISTĪT cilvēkus ar SVĒTO GARU un UGUNI.Tā it kā sekojot Jēzus Kristus novēlējumiem. Tā šajā vietā Bībelē tika samelots. Jēzus Kristus bija pret to ,ka viņa ticības mācība tiktu izplatīta pasaulē vardarbīgā ceļā. Kristiešu Baznīcas pārveidoja Jēzus Kristus ticības mācību tā, it kā viņš ir devis svētību vardarbībai DIEVA VĀRDĀ. Padomājiet ticīgie cilvēki vārdi KRISTĪT ar UGUNI kļuva spārnoti visā Kijevas --KRIEVZEMĒ kristīja ar ZOBENU un UGUNI.Vidusslaikos Inkvizīcijās kristiešu garīdznieki sadedzināja daudz citādi domājošos cilvēkus saucot tos par KECERIEM. Tā garīdznieki uz uguns sārta sadedzināja visus citādi domājošos cilvēkus un viss tika darīrs it kā DIEVA VĀRDĀ.

Jānis Kristītājs un Jēzus Kristus nebija vienisprātis tikai vienā jautājumā. Jānis Kristitājs uzskatīja,ka nedrīkst zaudēt laiku, ka cilvēki pēc iespējas ātrāk jāpievērš jaunajai ticībai, tādējādi strauji palielinot savu domubiedru grupu. Esot nepieciešams neatlaidīgi propogandēt savus uzskatus,ka jādara spiediens uz tiem cilvēkiem,kas šaubās un netic. Jēzus Kristus iebilda,ka šāda politika būtu pārāk skarba un vardabīga ,ka nedrīkst uzspiest jauno ticību ar spēka paņēmieniem. Ikvienam cilvēkam pašam jāsaprot,kas tieši viņam tiek piedāvāts un tad viņš pieņems jauno religiju ar visu savu sirdi. Ir jāklauvē pie ikviena cilvēka sirds durvīm, ir jāiet pie cilvēkiem un jāizskaidro,kādā ziņā jaunā religija atšķiras novisām citām. Šāds ceļš būtu ilgāks,toties drošāks un pareizākāks. Kā vēlāk viss noskaidrosies, Jēzum Kristum bija tajā laikā taisnība. Cilvēku atieksme pret Jāņa Kristītāja vārdiem bija piesardzīga, toties Jēzum Kristum ar laiku radās arvien vairāk un vairāk to cilvēku,kas pieņēma jauno ticību. Jēzus Kristus visus tā laika cilvēkus savaldzināja ar savu rāmo mieru,laipnību un iecietību.. Jānis Kristītājs uzskatīja,ka ikviens cilvēks,kurš pieņems jauno ticību,ir jāiesvētī..Jēzus Kristus bija pret to, iebilstot,ka galvenais nav religiskie rituāli,bet gan cilvēka iekšējā pārliecība. Piemēram,par īstenu jūdu -ēbrēju tiek uzskatīts tas ,kurš pieņēmis apgraizīšanas religisko rituālu,bet par Budistu sevi var uzskatīt ikviens cilvēks,kurš ir izpratis un pieņēmis BUDAS MĀCĪBU. Šajā jautājumā Jēzus Kristus rīkojās kā īstens budists. Galvenais jau nav tas,cik daudz cilvēku pieņems jauno ticību,bet gan ,cik lielā mērā šo jauno ticību pieņems cilvēku sirdis. Jēzus Kristus un Jānis Kristītājs formāli skaitījās jūdu - ēbrēji,jo agrā bērnībā viņus apgraizīja. Taču savā garā Jēzus un Jānis nejutās kā jūdi - ēbrēji.

Jēzus un Jānis saprata jau tajā laikā,ka beidzot jāpasaka cilvēkiem taisnība, jāizbeidz starptautiskie ticību kari, jāmazina Dieva kalpu, - gan romiešu,gan jūdu- ēbrēju vara pār cilvēkiem. Būtībā Jēzus un Jānis gatavojās sludināt jauno ticību,kas būtu raksturojama šādi; Dievs cilvēkiem ir devis 10 - desmit baušļus. Tie ir jāievēro. Visus pārējos religiskos likumus izdomājuši priesteri - garīdznieki un tie nav jāņem vērā.Jebkura mācība,kas ir pretrunā šiem DIEVA. 10. baušliem ir maldīga ticība.

Patiesība ir tāda, ka ar religijas palīdzību garīdznieki paverdzināja cilvēkus, pakļāva tautu masas savai varai, iebiedēja un savstarpēji sanaidoja. Pats interesantākais ir tas,ka garīdznieki to dara DIEVA VĀRDĀ.

Nevienam garīdzniekam,,, visiem cilvēkiem viens DIEVS nebija vajadzīgs. Katra priesteru grupa centās turēt savu , sev piederošu DIEVU,kurš palīdzētu iekasēt naudu un ziedojumus no ticīgajiem cilvēkiem.  Visi tie cilvēki,kas ziedoja naudu citiem Dieviem, tādi tika uzskatīti par BEZGOŽIEM UN ELKU PIELŪDZĒJIEM, kas pelnījuši NĀVI.Tā lūk pateicoties priesteriem un garīdzniekiem uz mūsu zemes radās tik daudz un dažādu religiju.,kas ir savstarpēji naidīgas.

Priesteri,garīdznieki ,lai nostiprinātu varu pār cilvēkiem. Izdomāja tā saucamos SVĒTOS RAKSTUS.,kurus viņiem ir iedevis pats Dievs. Visu svēto rakstu vēstijums visām tautām bija viens un tas pats. Jāklausa savi priesteri, garīdznieki un mācītāji,jo viņi vienīgie spējot remdēt Dieva dusmas. Protams,priesteri un garīdznieki to darīja par samaksu. Patiesība ir tāda,ka DIEVS nekad nav devis nekādus SVĒTOS RAKSTUS nevienam priesterim,ne garīdzniekam un arī nevienam cilvēkam. Priesteri,garīdznieki visos laikos pārkāpj DIEVA. 3. LIKUMU. Un tas ir NEMĀNI.

Jēzus Kristus teica:, ka jau pašos mūsu Zemes pirmsākumos visiem cilvēkiem bija viena vienīga ticība. Tad uzradās mācītāji un sāka izdomāt dažādus likumus un aizliegumus.Katrai tautai bija savi priesteri garīdznieķi,tādeļ arī izveidojās tik atšķirīgas religijas. It visās zemēs garīdznieķi darbojās pēc līdzīga scenārija.Vispirms garīdznieķi vienkāršos cilvēkus iebiedēja ar dažādu legendu stāstīšanu,kurās DIEVS bija attēlots kā briesmīgs un atriebīgs Dievs,kurš nesaudzīgi soda visus cilvēkus,kas rīkojas pretēji viņa varas gribai.Dieva žēlastību varēja izpelnīties,vienīgi dāsni sniedzot viņam upurus un naudu. Kā to pareizi izdarīt, to zināja vienīgi iesvētītie cilvēki , - priesteri ,garīdznieķi,kuri darbojas ,kā starpnieķi starp cilvēku un DIEVU. Parastie cilvēķi varēja vērsties pie DIEVA  vienīgi ar garīdznieku starpniecību,kuru rokās nonāca tās dāvanas,kas bija jāpasniedz DIEVAM. Mūsu cilvēku nauda un mantas DIEVAM NAV VAJADZĪGAS.

Mācību un pārdomu laiki bija beigušies,tagad bija pienācis izšķirojušais darbības laiks. Jēzus un Jānis gribēja uz zemes radīt jaunu pasauli,kurā nebūtu karu un verdzības,kur cilvēķi būtu brīvi,kur valdītu miers un mīlestība,kur ikviens cilvēks kļūtu laimīgs.Vispirms katram cilvēkam jāiegūst iekšēja brīvība,jānomet veco aizliegumu un aizpriedumu Važas. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi,DIEVS ir viens visām tautām,DIEVS- mīl ikvienu cilvēku un grib,lai visi dzīvotu saticībā un mierā, ievērojot DIEVA LIKUMUS. Jēzus Kristus uz aitādas uzrakstīja DIEVA LIKUMUS. Un tie ir 1.Nenogalini.2.Nezodz 3.Nemāni.4.Neskaudi.5.Nepārkāp laulību. 6 Cieni vecākus.7.Vienu dienu nedēļā atpūties. 8 DIEVS ir viens vienīgs,nav citu Dievu. 9. Neradi sev elku tēlus.10 Nevalkā DIEVA VĀRDU veltīgi. Vienkārši  šos DIEVA LIKUMUS ievēro.Un mūsu dzīve uz šīs zemes kļūs daudz laimīgāka.

  Uzzinājis, ka Jānis ir atgriezies savās mājas,Jēzus Kristus nolēma kādu dienu apciemot viņu. Abi draugi satikās mūsu ēras 22. gada. 3.septembrī. Jēzus Kristus un Jānis nebija tikušies veselus 6. gadus. Šajā laikā viņi abi bija mainījušies,pārvērtušies. Viņi vairs nebija tie dedzīgie,jūsmīgie jaunekļi,kas loloja pārdrošus plānus, bet dzīvesgudri,pasaulē daudz pieredzējuši,nopietni vīri.

  Mūsu ēras 22.gadā. 21. augustā.  26.gadu. vecais Jēzus Kristus pēc 5. gadu ceļošanas pa INDIJU atgriezās savā dzimtenē.Jēzus Kristus ārkārtīgi priecājās par atkalredzēšanos ar savu mīļo sievu Mariju Magdalēnu, ar māti Mariju un 5.piecgadīgo dēliņu,kuru vēl nebija saticis.

Apustuli Tomu visur krišnaītu garīdznieķi raidīja projām. 52.gadā. 6.februārī. MALIPURĀ. apustuli TOMU vietējie garīdznieķi ar ZOBENU nodūra. Tā beidzās Jēzus Kristus mācekļa Toma dzīve šai pasaulē.

Apustuļa Toma sludināšana ļoti nepatika Krišnaītu garīdznieķiem. Visur, kur Toms sludināja Jēzus Kristus mācību. Vietējie garīdznieķi apustulim Tomam draudēja,ka viņu nogalinās,ja šeit sludinās Jēzus Kristus mācību.

Ieradies Indijā apustulis TOMS ,sprediķoja un dziedināja cilvēkus. INDIJA - toreiz bija sadalīta ļoti daudzās valstiņās. Katrā šādā valstiņā bija savs valdnieks.