Un tad tas sākās! Silts lietus lāsi pa lāsei samērcēja viņas matus, sīkās straumītēs notecēja gar viņas piesārtušajiem vaigiem, izlauzās cauri vaigu bedrītēm un noslīdēja lejup pa kaklu aiz pelēkās linu apkaklītes. Drīz vien izmirkušais lins piekļāvās viņas augumam. Gaiss kļuva arvien vēsāks un drīz vien sapratām, ka ezera patvērums būs siltāks par mainīgo un nemierīgo vēju. Neretajos zibens spērienos es paguvu saskatīt, kā viņa novelk drēbes un ejot soli pa solim saplūst kopā ar tumšajiem ezera ūdeņiem, kā kaut kas pagānisks, bet reizē arī svēts.