No malas jau izskatās jauki. Visa pilsēta priecājās un brīnījās,kā viens pāris bija visur kopā zem rokas,bet pēc gada izšķīrās.....

Man liekas,ka katrā ģimenē tas tomēr ir atšķirīgi.Tāpēc jau izvēlamies tādu,ar kuru saskan arī domas par brīvību.Tikai,diemžēl,izrādās,ka ar laiku lietas,kas sākumā šķita pieciešamas,tik ļoti nokaitina,ka gribi vai negribi jāizvēlas-pieņemt otru tādu,kāds viņš ir vai iet katram savu ceļu.Tie,kas mīl kompānijas,tās mīl arī tad,kad kā jaunieši tikai iepaziņuši viens otru.Tad tas liekas normāli,jo var taču uz tusiņiem iet kopā.Bet tad,kad sarodas bērni,saimniecība,jāizvēlas,kas svarīgāks.Vai kas kuram svarīgāks.

Brīvība nav tad, kad katrs dara, kas vien ienāk prātā.
Te nevar bez uzticēšanās.  
Kāds šito teica- "spēja nevis tikai skatīties vienam otra acīs, bet gan māka lūkoties vienā virzienā "
Vērtību sistēmai jābūt, ja ne vienādai, tad vismaz līdzīgai :)) Un, ja virziens viens- tad jau arī mērķis būs vienāds. Un dzīve kopā, cerams, ka izdevusies :))
Tikai- nesadragājot svarīgāko- katram savu būtību :))))

Katram jau būtība sava.Un reti kurš ļauj otram to, ko,ko SEV!

Vieglāk ir tām ģimenēm,kur ir kopīgi mērķi dzīvē.Ja katram savi,tad to deķīti katrs rausta uz savu pusi,un nosaluši abi:)))

   Gribētos piekrist Albertam - ja mājās ir patīkama atmosfēra un mīļš cilvēks, neviens to neizmainīs pret dirnēšanu bārā....Ja atpūtīsies, tad abi kopā...

Pūķi, vai tad čomi tikai kož? Khe, un sports, cope, hoķis- tad pirts :DD

Tiešām šī lielā vēlēšanās, lai vīrietis būtu blakus un kopā tikai ar mani ir vairāk novērojama tieši jaunībā, vēlāk ar gadiem nāk arī atziņa, ka ne vienmēr varbūt vajag to otru pusi tik ļoti piesaistīt pie saviem sāniem un kad ari pašai tiešām ir nepieciešama brīvība un vientulība, bet diemžēl bieži vien tad labā sapratne un attiecības jau arī daļēji ir iznīcinātas! Bet varbūit tieši šis cilvēks mums tika dots, lai mēs saprastu, ka var būt savādākas un daudz burvīgākas attiecības ļaujot otram un arī pašai brīvi elpot!

Ja mājās ir tā atmosfēra,kāda nepieciešama Vīrietim-viņš pilnīgi noteikti neizmainīs omulīgo mājību pret *pasēdēžanu*-acu aizliešanu drauģeļu kompānijā...ja vien nav tapis par siņušņiku-tādam viss mājīgais būs pie kājas...;p

Runa tikai par vīriešiem?
Sava daļa brīvības un  sevis paša nepieciešama abiem.
Katram.
Savs laiks vīriem ar čomiem pirtī ietusēt, savs laiks sievām ar draudzenēm pa lupatu bodēm izklejoties :)))
Ak, jē- kā kādreiz par šito cepos! Jauna un stulba!
Bet...laiks jau parāda- kā labāk kopā būt. Tuvukopābūt :)))
Nu nevar tak vecis visu laiku pie sāna tupēt un ausītē žūžot.
Un arī man vajag savu laiku.  "Kāpēc mēs nevaram kopā, varbūt iesim kopā?... Nu- STOP!!! Man vajag arī vientulību.
Tikai sev!
Pēc tam- būs arī KOPĀ. Un iesim un darīsim abi kopā.  
Laikam jau tā ir vesela kopābūšanas  dzīvesskola... :)))

Jā piekrītu, lielai daļai vīriešu tā ir, ģimenīte apaugusi, sieviņa ņemas ar bērniem, māju, vīram tas tā kā sāk apnikt, un sākas ar vienkāršām draugu pasēdēšanām, vēlāk tās komunikācijas paliek par pieradumu un ģimenei tik kaut kas kādreiz steigā paliek pāri...
un sākas konflikti, aizvainojumi...
Bet ne visi vīrieši ir tādi...zinu arī ģimenes, kur vai nu visu dara vienlīdzīgi, kad kuram ir vairāk laika, vai arī vīrs ņemas ar bērniem, mājās veido savu biznesu - ir mājas gariņš un sieva kārto savu lielo biznesu - bet mājās viņi vienkārši ir paraugs pasaulei - ar milzīgo abpusējo uzticēšanos, un kā šķiet pec padsmit kopdzīves gadiem - vēl ar uguntiņu acīs vienam otrā veroties...
tā, ka - cik cilvēku - tik attiecību modeļu...

Piekristu,tikai tas vīrieša skatpunkts tāds dīvains.Bet ja tā tišām ir,tad ģimene viņam ir tikai vārds.