Kāds jauks cilvēciņš varētu ko pielikt, atņemt!

Mīlestība lēkā priekā, laimē bezgala tā tvīkst,
Jo saņēmusies tā nu ir,
Runāt visu,neklusēt,
Lai tā spētu tālāk ritēt.

Ko lai saku, ko lai rakstu
Vārdi neskaidri man pinas
Ne jau melos vaina tā-
Taisnība lai vada Mūs!

Sēžu zem klajas debess,
Jo attapies esmu viens pats.
Attapies, un jūtos kā pēc laimīga sapņa,
Kurš beidzies ar spērienu no tumšajiem mākoņiem.
Kā tad es šiem nebiju pienācīgi pievērsis uzmanību?
Vēlos iemigt, sapņot no jauna,
Bet šoreiz novērtēt mākoņu spēku!
Ai, vai tas ir iespējams - sapņot to pašu?
Vai tas ir kā upē, kad vienā un tai pašā ūdenī neiekāpt?
Ir gan, ja pasteidzas, un iekāpj nākošā upes līklocī!
Un spēsi to notvert ar sajūtām!

Nav vārdi uz zemes kas pateiktu kā,
Nav darbi uz zemes kas rādītu kā,
Bet dvēsele laužas un krampjos tā lūzt
un doma tik šaujās tālumā būt!

Nav miera nekur,
ja nezini kur
Uguns liesma iekšieni kur.
Sāpes tā dara, kas nolemtas bij,
Šai pasaulē nākot!
Spēks rodies no jauna,
Lai dzirkstele ir,
Lai saved tā kopā plosītās sird's

Zeme dod spēku kas paguris ir,
Debess dod veldzi kas izslāpis,
Saule dod domu kas maldījies ir!

Saule pa apvārsni ceļo,
Mana mīļotā tālumā ceļo.
Vai saule dos man ceļu pie mīļotās sirdi?
Vai atļauts man būs - apstāties?
Uzņemt spēkus kas aizvestu mani
Pa saules rādīto ceļu
Uz mīļotās sirdi!

Manām domām, maniem vārdiem
Piemita reiz spēks.
Kas akmeņus un nīcību plēsa
Tā spēks bij neaptraipīts un balts.
Vai ir no tā kas palicis -
Nesamaitāts un balts?
Kas spētu atvērt
Aizvērušos sirdi!

Nevaļa un nevīžība aplaupa mani,
Kam padevies mans prāts!
Apgaismība jāsaņem ar sāpi uz sirdi.
Pārspēt man neganto vajag,
Lai dzirksteli uzturēt spētu,
Uzpūst liesmu kas maiga un cēla!

Es runāt neprotu par jūtām,
Un smalku vārdu tīklus aust,
Kad vairies mani uzlūkot,
Bet pietiek viena Tava smaida,
Un manas acis prieku sēj!