Latviešu tautā valodas kultūras jēdziens, šķiet, gadu simtiem ir bijis un joprojām ir aktuāls un jūtīgs. Kultūra ietver ne tikai situācijai atbilstošu kvalitāti, atbilstību normām, prasībām, bet arī kopšanu, attīstīšanu, attieksmi, cieņu. Arī valodas kultūra kā cilvēka kopīgās kultūras sastāvdaļa nozīmē gan sakoptas valodas lietošanu, gan izpratni par sakoptu valodu, tās bagātināšanu, attīstīšanu, lai tādu – labi koptu un bagātu – to atstātu nākamajām paaudzēm. Kā kultūras vērtību.
Cilvēka valoda, apģērbs, izturēšanās ir cilvēka kopīgās kultūras rādītājs. Tiesa, dažādās valodas lietojuma situācijās valodas normas ir atšķirīgas. Kas iederas sirma profesora valodā, ne vienmēr iederas jaunieša valodā. Un otrādi. Ja modernais hibrīdvārds tusiņš vai tā latviskie sinonīmi burziņš, grūstiņš ir visai piemēroti lietošanai jauniešu vidē, tie, visticamāk, kā skabarga dursies ausīs klausītājam kādā profesora lasītā lekcijā. Protams, citā situācijā, piemēram, tā pašā profesora sarunā ar saviem mazbērniem, šādi vārdi var būt īsti vietā.
Valodas mainīgums laika gaitā ir dabiska parādība un attīstības priekšnoteikums, tomēr ne jau jebkura pārmaiņa liecina par attīstību. Kuras ir vēlamās, valodas attīstību veicinošās pārmaiņas? Atbilde meklējama tautas valodā, nacionālajā valodā kā sistēmā. Tas, kas sistemātiski iederīgs vai kas papildina, bagātina nacionālo valodu kā sistēmu, ir pieņemamas. Savukārt tas, kas, ienākot nacionālajā valodā, spiež no tās ārā būtiskus savdabīgās sistēmas elementus, aizstājot tos ar svešiem, jāvērtē nevis kā valodas bagātinātājs, bet gan kā nacionālās valodas sistēmas deformētājs. Tas attiecas uz visiem valodas līmeņiem, bet visuzskatāmāk tas vērojams leksikā, piemēram, viens no biežāk dzirdamajiem ir vārds rekomendācija, kas gandrīz jau izspiedies no lietojuma vārdu ieteikums.
Vai varam secināt, ka tikai nekopta valoda ir dabiska? Un – tiklīdz valodu sakopj pēc labākajiem mūsu tautas valodas un labākajiem mūsu vārda meistaru valodas paraugiem, tā valoda kļūst mākslīga? Un vai tikai tas cilvēks ir dabisks, kurš neievēro sadzīves kultūras normas? Bet kulturālais ir mākslīgs.
Dzīvojam dīvainu „vērtību” laikmetā, kad daudzās jomās dominē subkultūra. Arī valodā. Apzinoties, ka arī literārās valodas pamatā ir tautas valoda un tā nav mākslīgs veidojums, atliek vēlēties, lai valodā stabilais un mainīgais būtu līdzsvarā ar valodas kultūras sakoptības prasībām. Valodniecības teorētiķi ir secinājuši, ka valodas kultūras jomā attīstība notiek līklīnijā, kur ir savi pacēlumi un kritumi. Ļoti gribas cerēt, ka esam kritumu zemākajā punktā, kam sekos pacēlums, un to sekmēs jaunā valodnieku paaudze.