Pārdomām
Tikai reizi gadā – bet reiz tas tomēr notiek – redzamā pasaule parāda savu apslēpto spēku un arī pati savā veidā atklājas mūsu acīm. Parādās ziedi, plaukst augļu koki un puķes, dīgst zāle un zaļo labība. Dzimst piepeša degsme, un izlaužas redzamībā dzīvība, ko Dievs ir licis materiālajā pasaulē.
Jā gan! Tas mums ir skaists piemērs tam, ko spēj pasaule pēc Dieva pavēles.
Kādu dienu šī zeme atplauks jaunā gaismas un godības pasaulē, kurā mēs skatīsim svētos un eņģeļus.
Kas gan spētu iedomāties – ja vien nebūtu iepriekšējo pavasaru pieredzes –, kas gan divus vai trīs mēnešus pirms tam, kad tas notiek, nojaustu, ka dabas vaigs, šķietami tik nedzīvs, spēj atplaukt tādā krāšņumā un bagātībā?
Tāpat ir ar mūžīgo pavasari, ko gaida visi kristieši, – tas noteikti nāks, kaut arī vēl kavējas. Gaidīsim šo pavasari, jo tas noteikti nāks un nekavēsies (Ebr 10, 37).
Tāpat lūgsim ik dienas: “Tēvs, lai atnāk Tava valstība!” (Mt 6, 10) Jo šie vārdi nozīmē: “Atklājies Tu pats, ak, Kungs, kas sēdi starp ķerubiem, parādies gaismā! Parādi savu varenību un nāc, atbrīvo mūs!” (sal. Ps 80, 2-4)

Kardināls Džons Henrijs Ņūmens