Ir vēl viena situācija uz kuru vajadzdzētu vērst uzmanību - reizēm mēs bēgam. Bēgam no atbildības  vai situācijas ar kuru netiekam galā, kā rezultātā pārvēršamies par darbaholiķiem vai nelaimīgām mājsaimniecēm. Un katram ir savs postulāts - viens nevar veltīt pietiekamu laiku ģimenei, jo ir jāstrādā, cits nevar realizēt sevi, jo ir jāziedo sevi ģimenei.
Vajadzētu apstādināt šo ātrvilcienu un kādu brīdi sajust kā mēs jūtamies, ko vēlamies, kas rada prieku, bet nevar, jo - krīze, ģimene, kredīti,karjera, ko ļaudis padomās, Ziemassvētki, Lieldienas...

Varbut kads ari jut to dzives celu,es joprojam esmu laika trukuma,lai apstatos,apsestos,padomatu - es censos izdzivot dzivi,nemu to ko ta dod,labak vai sliktak,nu kas par to - es to pienemu tadu kada ta ir.

    Runājot par nodarbošanos, kas ir lemta katram ko darīt savā dzīvē, pilnīgi piekrītu. Pats savulaik (skolas laikā) domāju par to kas vēlētos būt, un centos pēc tā tiekties. Mērķis tika noteikts- viena profesija, kas savulaik likās diezgan loģiska lai spētu radīt un nodrošināt ģimeni... bet lemts man tika kaut kas pavisam cits.. tas ir kaut kas,kas nevareeja man pat praataa ienaakt, pat ko es iedomaaties nevareeju, bet nu tas man iet no rokas, kaut gan jaatzist ka tas nenaca viegli, un tagad es jau zinu savu dzives darba merki..
    Runajot par gimenes dzivi, velejot straadat un but ar gimeni kopa, ta man savulaik bija prioritate, bet ar laiku pieradijas ka tas man nav lemts.. visu laiku radas jauni skersli, likas ka pasaule ir pret mani, negaja nekaadaas sliedees.. Tad sekoja diezgan nopietna depresija un dzives apjukums..  tad ari sapratu ka man tas nebija lemts..