Nezinu kā citi, bet personīgi es reizi gadā atļaujos to ekstru paņemt atvaļinājumu no zināmiem cilvēkiem - priekšniekiem, draugiem, radiniekiem, paziņām, utt. Cik var uz viņiem skatīties!? Tad ar  gumijas laiviņu  viens pats nedēļu peros uz priekšu pa kādu upi.
Vairākas reizes piemeklējis ne tikai negaiss, bet arī vietējās pusaudzes. Tā ap 14. Jāatzīst, ļoti ļoti konkrētas. Atnāk tīnīte pie ugunskura, mazliet pagrozās, prasa: "Nu, Tu esi vīrietis vai nee?" Un tā nav runa par vešanu uz Munameģi. Runa ir par konkrētām fizioloģiskām darbībām.
Reiz turējos kā klints, skuķim pateicu, ka man latviešu meitenes nepatīk, nepinos ar viņām. "Un kādas tad Tu ...?" Nez, kas vilka aiz mēles pateikt, ka lietuvietes. "Paga,'" viņa noteica un aizskrēja uz tuvējo ciematiņu. Pēc pusstundas atveda tādu pašu četrpadsmitgadīgo, pastūma viņu uz manu pusi un paziņoja: "Viņa ir lietuviete." Apjuku. Mazgadīgā tautiete stāvēja, pa brīdim nospļāvās a la Miķelis Rēdlihs stilā, tad sparīgi teica: "Nu, davai!"
Nevaru īsti saprast: lauķu skuķi ātrāk nobriest (svaigs gaiss un govs piens), nav tik laķierēti cimperlīgas kā pilsētnieces, savās vēlmēs ir konkrētākas un tiešākas? Varbūt savu lomu spēlē tas, ka nepazīstams svešinieks, nevis vietējais, turklāt viens? Ja tas būtu viens gadījums, varētu  to norakstīt uz "visādi gadās", bet tā ir bijis vairākkārt dažādās Latvijas vietās. Lai kā, Rīgā man neviena pamatskolniece ar seksu nav uzmākusies.