Mani apņem tumsa-
Vientuļa un skumja.
No loga puses neieplūst
Ne gaismas stariņš.
Mēness ar savām
Pielūdzējām- zvaigznēm
Slēpjas no manis.
Tie maskējas...
Aiz melna mākoņu grimma.
Vienīgi mazs un zaļš gaismas stariņš
Iespīd no pulksteņa ciparnīcas.
Tas rada nulle nulle viens...
Viens un vientuļš vieninieks
Veras manī- tādā pašā-
Vienā un vientuļā būtnē.
Jūtos kā īkšķis dūrainī..
Asaras birst pār vaigiem kā pērles
Lai kā arī būtu-
Turi degunu augšā...
Tā es teicu draudzenei.
Vai es pats
tam noticēju?
Diez vai...
Nu es esmu cilvēks,
Kurš netic pats sev...
Šai būtnei patiešām kaut kā pietrūks...
Varbūt prāta?
Bet varbūt kripatiņas mīlestības...