Ir prieks, ejot pa ceļu, atrast ko vērtīgu - naudu, dzintara gabalu vai pildspalvu. Atraduma prieks vai prieciņš aizēno šī notikuma citu pusi. Prātā nāk dažādi ticējumi par atrastām naudiņām, bet kāds taču to ir pazaudējis!

Iet laiks un mainās cilvēki un to attieksme šādos brīžos. Materiālisma laikmetā kad EGO  spēlē lielu lomu, pirmā reakcija - mums ir zināma. Kad mūsu tālie seņči dzīvoja vēdisma sabiedrībā (līdz mums taču ir nonākusi informācija par to, ka mūsu seņči veidoja svētbirzis un akmens dārzus, kas ir neatņemami vēdisma atribūti un kārtība), pirmā reakcija būtu cita. Es runāju par laikmeta indikācijām. Kas mūsos ir mainījies un kas turpina mainīties, kas ir tas, ko pieņemam par atskaites punktu? Vai mūs apmierina tas, kas notiek tur ārā aiz loga? Vai esam gatavi to mainīt sākot ar sevi?