Nu negausies, lietutiņ, žēlīgi,
Un neklauvē, steidzīgs, pie rūts, -
Jau tā man ap sirdi ir bēdīgi,
Jau tā liktens sūrais ir grūts...
Nē, vairāk neko es neteikšu,
Jo pieņemu visu kā ir, -
Pēc lītavām saulīti apsveikšu,
Būs priecīga atkal man sirds!
Nē, nevēlos lietainās žēlabas,
Un nevēlos žēlota tikt, -
Lai, sūdzoties, kļūtu par mielastu
Tiem skauģiem, kas nievā un nīst?!
Es ticu, ka katram no Dieviņa
Ir dots tikai tiktāl, cik spēj
Viņš nest savu smaguma devumu, -
Par tādiem, kas nespēj, šis laikmets tik smej...