Ja es runātu ar cilvēku un enģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības,
tad es būtu skanošs varš
vai šķindošs zvārgulis.
Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es
zinātu visus noslēpumus un atziņu dziļumus,
un ja man būtu pilnīga ticība,
ka varētu kalnus pārcelt,
bet nebūtu mīlestības,
tad es neesmu nekas.
Un ja es visu savu mantu
izdalītu nabagiem
un nodotu savu miesu,
lai mani sadedzina,
bet man nebūtu mīlestības, tad
tas man nelīdz nenieka.
Mīlestība ir lēnprātīga,
mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās,
tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli,
tā nemeklē savu labumu,
tā neapskaišas, tā
nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
tā cerē visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas,
kaut arī pravieša dāvanas beigsies,
valodas apklusīs, atziņas mitēsies.
Tas ir mazums, ko zin'ma, un
tas ir mazums, ko mācām.
Kad biju bērns, es
runāju kā bērns,
man bija bērna prāts un bērna domas,
bet kad kļuvu vīrs,
tad atmetu bērna dabu.
Mēs tagad visu redzam mīklaini
kā spogulī,
bet tad vaigu vaigā,
tagad es atdzīstu tik pa daļai,
bet tad atdzīšu pilnīgi,
ka es pats esmu atdzīts.
Tā nu paliek ticība,
cerība, mīlestība, šīs trīs;
bet lielākā no tām
ir mīlestība.
/Pāvila pirmā vēstule korintiešiem/