Varbūt kādam ir Ārijas Elksnes dzejas krājumi?
Es diemžēl nevaru šobrīd tikt tiem klāt, jo esmu tālu prom.
Ļoti vēlētos dzejoli par pieradināšanu ( diemžēl neatceros precīzu nosaukumu ), tajā bija vārdi: Pieradināt nozīmē pierast...
Un ja kādam tas nešķiet par grūtu, vēl kādu viņas dzejoli uzdāvināt man?
Atslegas vārdi: doma23287, mīlestība34035, Dzīve38617, attiecības38715
Ap tevi vienmēr ir pavasars-
Kā tu no ziemas to nosargā?
It kā kāds noklīdis saules stars
Būtu sev atradis mājas.
Nevienam tu sevi neuzspied,
Nevienam nepievelc grožus,
Tikai tevī kautkas kā ābele zied-
Klusi, bet pārliecinoši.
feja
nu ne gluži, bet tas ir par to tēmu, tikai ctā aspektā un izpildījumā
hmm..vai tas nav no ekziperī lapsas un mazā prinča sarunas?
Alise
Tiem cilvēkiem, ko kādreiz mīlējusi esmu,
Kā istabām es cauri izgājusi.
No sākuma viss darīja man prieku,
Bet drīz vien atradu tur daudz ko lieku.
Ak, kā man gribējās tur visu pārkārtot!
Pavisam citu seju telpai dot....
Vien manas pūles bija gluži veltas
Viss vecā vietā atgriezās, lai kurp un kā to celtu.
Bet arī durvis nepratu vairs rast,
Lai godam izkļūtu no istabas,
Ko nemācēju padarīt par tādu,
Lai tajā savas dienas turpinātu.
Un tomēr es tur sajaucu šo to
Pirms sienā izplēsu to spraugu niecīgo,
Pa kuru beidzot ārā tiku gan,-
Tas lai tiek augstsirdīgi piedots man.
Un tā vistīrākajā mājā
Cilvēks netīrs jūtas,
Ja nav neviena, kas iededz
Baltu svecīti krūtīs.
Paldies, Ilona!
Vai tiešām es būtu kļūdījusies, un autoru sajaukusi?
Īpašo Elksnes dzejoļu jau ir daudz, - tos vecmāmiņa iemācīja mīlēt ...tavējais gan prātā nenāk; kkas uz fabulas pusi.
Es tev uzrakstīšu šo, Kā ābele zied.
Ap tevi vienmēr ir pavasars-
Kā tu no ziemas to nosargāji?
It kā tevī kāds noklīdis saules stars
Būtu sev atradis mājas.
Nevienam tu sevi neuzspied,
Nevienam nepievelc grožus,
Tikai tevī kaut kas kā ābele zied-
Klusi, bet pārliecinoši.
Lapsa māca,
Ka vajaga kādu pieradināt,
Bet viņa, viltniece, nesaka visu, jo
Pieradināt nozīmē pierast...
/tālāk diemžēl neatceros/
Inese, lai nu paliek, visus nevajag ņemt cauri.
Cerēju, ka kāds to varbūt atceras.
Talantīgi sacerēts - PATĪKAMI LASĪT. Paldies visiem, par ĀRIJU ELKSNI, noteikti sameklēšu viņas darbus.
Paldies Jums visiem par centību un dzeju
Gan jau atradīsies arī īstais dzejolis, ko meklēju.
Par visu maksāju es dārgi -
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.
Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr – neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.
Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tanī
Vēl neizžūst un neaizsalst.
Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej, krauklim zelta spēles pērc!
Man ir visi Ārijas Elksnes dzeju krājumi (mamma viņu pazina personīgi), bet - ņemt cauri visus pēc kārtas?... Tas tak aizņems baisi daudz laika!
Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju - lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.
Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!
No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.
Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.
Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam - es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?
Es varētu.
Visu mūžu uz pirkstu galiem,
Ar augšup pastieptu roku...
Bet āboli man tepat deguna galā,
Bet āboli paši krīt zemē no koka...
Pārstiepsies,pakritīsi,
Tik tā labuma būs,
Novērsīsies no tevis visi,
Tuvie par tāliem kļūs.
Visu mūžu pēc tā, kas zarā,
Līdz kuram neaizsniegties,
Visu mūžu ar sevi karā,
Pēc galotnes tiekties.
Es varētu dzīvot daudz vieglāk,
Ņemt to, kas pats rokā krīt,
Es varētu kā pa smiekliem
Sav'darbiņu padarīt...
Visu mūžu smeldz paceltā roka...
Ai, kā es nogurusi!
Teic,māmiņ,-no kāda nemiera koka
Mani tu noplūkusi?
~Ārija Elksne~
Nu tagad šķirstīšu un centīšos atrast tavu.
SIEVIETE
- Kā tu aizšuvi akmenī plaisu,
Baltu saulīti iecepi maizē?
- Mīlēdama.
- Kā tu izgāji cauri mūrim,
Rieksta čaumalā pārbrauci jūru?
- Mīlēdama.
- Kā tu nāvei nodrebēt liki,
Sēklā, asnā un pumpurā tiki?
- Mīlēdama.
- Vienmēr dāvādama un dodama,
Kur tu pazudi neatrodama?
- Tur, kur visas, visas mēs pazūdam, -
Nemīlā, nelaipnībā un asumā.
/Ā.Elksne/
Šai gaismas mirklī
No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Man gribas, lai, nevienu netraucējot,
Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.
Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.
Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,
To saknes vienmēr manī pašā mīt.
Un, ja tev patīk, ej no manis projām,
Ar varu negribu sev piesaistīt.
No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,
Zem ievu krūma pakavēties ļauts.
Gita, būtu jauki, ja Tu varētu mājās uzrakstīt to dzejoli.
Esmu darbā, grāmatiņa diemžēl mājās, labrāt palīdzētu.
Ļoti skaisti dzejoļi viņai, bauda lasīt.